Es pamodos savā trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā tieši septiņos no rīta. Ne no modinātāja, bet no sajūtas. Galvā kā bērnībā griezās ainiņas: tūlīt es iešu uz virtuvi, un tur būs pušķis. Vai varbūt viņš ir pagatavojis brokastis, bet tur…
Vai vismaz vienkārši cieši apskaus, noskūpstīs pakausī un pateiks tos pašus vārdus, kurus mēs tik reti dzirdam laulībā pēc desmit gadiem. Izgāju koridorā, klusums. Virtuvē neviena, bet vannas istabā šalkoja ūdens. “Nu, laikam jau gatavo pārsteigumu,” es nodomāju, dzenot prom domas. Uzvārīju kafiju, speciāli skaļi saskandinot tējkaroti ar krūzīti. Vannas istabas durvis atvērās, un iznāca Jānis. Rokās sporta soma, sejā aizņemtība un ne ēnas no smaida.
“O, tu piecēlies?” viņš nometa, pat neskatoties man acīs. “Klausies, es šodien aizkavēšos. Edgaram paaugstinājums, viņš uzsauc, mēs ar puišiem braucam uz pirti, būšu vēlu.”
Es sastingusi stāvēju ar krūzi rokās. Kafija uzšļakstījās uz plaukstas locītavas, bet es pat nejutu apdegumu.
“Uz pirti?” es pārjautāju. Balss nodevīgi nodrebēja. “Jāni, bet tu… tu neko neaizmirsi? Kāds šodien datums?”
Viņš sarauca uzacis, aizpogājot jaku. Viņa skatienā bija lasāma patiesa neizpratne, sajaukta ar kairinājumu, kādam, kuru novērš no svarīgām lietām.
“Desmitais oktobris. Nu un? Klausies, Līga, nesāc no rīta savas mīklas. Mani gaida taksometrs, vakariņas nesildi.”
Ārdurvis aizvērās. Es paliku stāvēt viena virtuves vidū savā dzimšanas dienā. Ar kafijas pleķi uz pidžamas un sajūtu, it kā man tikko būtu spēcīgi iepūtis vējš caur logu, bet vienlaikus pateikts, ka man tā tikai izlikās. Pirmo stundu es nosēdēju uz krēsla, skatoties vienā punktā. Galvā griezās doma:
“Viņš nevarēja, laikam tā ir joka. Tūlīt viņš atgriezīsies ar ziediem un teiks: ‘Izjokoju!’”
Bet telefons klusēja, ne ziņas, ne zvana. Es ieskatījos sociālajos tīklos – Jānis bija tiešsaistē pirms stundas. Tātad ar viņu viss ir kārtībā. Viņš vienkārši ir izsvītrojis šo dienu no kalendāra.
Es atcerējos, kā es gatavoju viņam pārsteigumu viņa jubilejā pirms mēneša, kā meklēju to reto spiningu, cepu torti, bet atbildē – tukšums. Zināt, kas šādā situācijā ir visbriesmīgākais? Nevis dāvanas trūkums, bet vēstījums, ko vīrietis raida ar savu rīcību:
“Tava dzimšanas diena nav svarīga. Tavi svētki ir tukša vieta.”
Ap pusdienlaiku paskatījos uz sevi spogulī, saburzīts krekls, nekāda prieka sejā. Vai es tiešām grasos pavadīt savus svētkus šādi? Domājot par cilvēku, kurš šobrīd pēršanās ar slotiņām un pļāpā ar draugiem, pat neatceroties par mani? Uz naktsgaldiņa priekšnamā atradās viņa kredītkarte. Viņš bieži to atstāja ikdienas pirkumiem – pārtikai, saimniecības precēm. “Saimniecībai,” kā viņam patika teikt.
“Nu, labi, mīļais,” es nodomāju. “Ja tu nevari noorganizēt man svētkus, es tos noorganizēšu pati. Un, tā kā mūsu ģimenes budžets mums ir kopīgs, kā tev patīk atkārtot, kad es lūdzu naudu manikīram, tad arī tēriņi būs kopīgi.” Es piezvanīju uz labāko pilsētas spa salonu.
“Vai jums ir brīvs laiks šodien?” – “Tikai VIP pakete ‘Kleopatras diena’,” čivināja administratore. “Bet tas ir dārgi, un tas ir uz piecām stundām…”
“Es ņemu un pievienojiet tam dzirkstošo. Visdārgāko, kas jums ir.”
Es jums neaprakstīšu katru procedūru, lai gan, ticiet man, tas bija tā vērts. Kad mani ietina šokolādē un masiera spēcīgās rokas mīcīja manus stresa saspringtos plecus, es jutu, kā no manis izplūst šis vīra šī rīta žests.
Katru reizi, kad telefons pīkstēja (ienāca paziņojumi par līdzekļu norakstīšanu), es jutu dīvainu uztraukuma un dīvaina gandarījuma sajaukumu. Norakstīšana: 150. (Masāža un ietīšana) Norakstīšana: 80. (Sejas kopšana) Norakstīšana: 100. (Šampanietis un augļi)
Es gulēju džakuzi ar rožu ziedlapiņām, dzēru ledainu prosecco un domāju par mūsu attiecību dabu. Kāpēc mēs, sievietes, tik bieži ietaupām uz sevis, cenšoties būt ērtas? Gadiem ilgi es atlicināju naudu no savas algas labiem produktiem, mājīgai sajūtai mājā, viņa krekliem. Bet uz sevi skopojos. “Iztikšu,” “vēlāk,” “labāk mājai.”
Un lūk, pie kā tas noveda. Esmu kļuvusi par ērtu interjera priekšmetu, kuru var nepamanīt. Priekšmetam nav dzimšanas dienas un nav vēlmju. Šodien es pārkāpu šo neoficiālo līgumu, kļūstot neērta un dārga. Novērsīsimies no emocijām un paskatīsimies uz situāciju no speciālistu viedokļa. Jūs noteikti jautāsiet: “Vai šī ir veselīga uzvedība? Atriebties ar naudu?” Protams, nē.
Veselīgās attiecībās cilvēki runā viens ar otru, izrunājas par visu. Bet problēma ir tāda, ka dzimšanas dienas rīta jau vairs nebija ar ko parunāt. Viņš vienkārši paziņoja faktu, saģērbās un aizgāja, nedodot man pat vārdu.
Kad partneris “aizmirst” par svarīgu datumu, it īpaši, ja iepriekš viņš to atcerējās, tas bieži ir neapzināts signāls. Signāls tam, ka attiecībās ir uzkrājies saspīlējums.
Iespējams, viņš jūt spiedienu, iespējams, viņš vēlas distancēties, bet baidās no atklāta konflikta. Un viņa prāts izvēlas “drošu” veidu, kā pateikt – vienkārši izsvītrot jūs no uzmanības.
Mans rīcība ir atbildes reakcija. Bet šajā gadījumā tā kļuva par pašaizliecīgu rīcību. Vērtības atjaunošana. Iztērējot lielu summu sev, es neapzināti līdzsvaroju svaru kausus. “Tu mani emocionāli pazemināji, atņēmi man svētku prieku – es paaugstināju savu vērtību materiāli.”
Subjektivitātes atgriešana. No cilvēka, kas sēž un gaida dāvanu (uzmanību), es pārvērtos par savas dzīves autori. Lai arī ar tik radikālu veidu. Es atgriezos mājās vakarā. Jānis jau bija tur. Viņš sēdēja virtuvē, viņa priekšā gulēja telefons. Seja bija savādāka nekā ikdienā – vai nu no pirts, vai no ieraudzītā.
“Kur tu biji?!” viņš jautāja, tiklīdz es pārkāpu slieksni. “Un kas tās par īsziņām?! Vai tu esi ku kū? 350 pus dienā. Mēs krājam ziemas riepām.”
Es mierīgi novilku mēteli un smaržoju pēc dārgām eļļām, sandalkoka un miera.
“Sveiks, Jāni,” es teicu, skatoties viņam tieši acīs. “Ziemas riepas pagaidīs, bet mana trīsdesmit piektā dzimšanas diena – nē.”
Viņš apstājās, viņa acīs uzplaiksnīja sapratne. Pārcēla skatienu uz kalendāru uz sienas, tad uz mani.
“Šodien… desmitais?”
“Desmitais,” es pamāju. “Un zini, šī bija labākā dzimšanas diena pēdējo gadu laikā. Paldies par dāvanu, mīļais. Tu biji ļoti dāsns.”
Klusums, tas pats, rīta, tikai tagad tajā nebija manas trauksmes. Tajā bija viņa apjukums.
Viņš nesāka neko vairs teikt vai jautāt, acīmredzot viņa kļūmes mērogs beidzot bija sasniedzis viņu caur egoisma bruņām. Viņš klusējot piecēlās un aizgāja uz istabu. Pēc stundas viņš iznāca, norūca “daudz laimes dzimšanas dienā” un nolika man priekšā konfekšu kasti, kuru, acīmredzot, atrada slēptuvē.
Nē, mēs neaizgājām katrs savu ceļu, bet šis vakars kļuva par pagrieziena punktu. Daudzas sievietes baidās tā rīkoties. Mēs baidāmies no nesaskaņām, baidāmies izskatīties merkantilas. Mums ir vieglāk norīt aizvainojumu, pašņukstēt spilvenā un pēc tam “saprot un piedod”.
Bet specialitāte mūs māca vienu svarīgu noteikumu: tas, ko mēs atļaujam, tas turpinās. Ja es būtu klusējusi, ja es būtu sagaidījusi viņu ar vakariņām un klusu pārmetumu, viņš būtu apguvis mācību:
“Var aizmirst. Nekas briesmīgs nenotiks.”
Es sarīkoju viņam šādu variantu. Parādīju, ka manam emocionālajam stāvoklim ir pavisam konkrēta cena. Un, ja viņš nevēlas ieguldīt uzmanību, viņam nāksies ieguldīt eiro.
Protams, tas nav panaceja, bet krīzes pasākums. Pēc tam mums priekšā stāv ilga saruna par to, kāpēc mēs esam kļuvuši par svešiem cilvēkiem un kāpēc viņš deva priekšroku pirtij, nevis sievai. Bet šī saruna notiks jau vienlīdzīgi. Es vairs neesmu sieva, kas gaida mīlestību, bet sieviete, kura prot mīlēt pati sevi. Un, kā izrādījās, tas maksā dārgi, bet tas ir tā vērts.
Vai jums ir bijis kaut kas līdzīgs? Kā jūs sodījāt savus “aizmāršīgos” vīrus? Vai arī es pārcentos un vajadzēja vienkārši pazemīgi gaidīt?
Atziņa: Autore norāda, ka, ja viņa būtu klusējusi un sagaidījusi vīru ar vakariņām, viņš būtu guvis mācību: “Var aizmirst. Nekas briesmīgs nenotiks.”
Mācība: To, ko mēs atļaujam, tas turpinās. Nepieciešams nospraust robežas un parādīt, ka tava emocionālā labklājība nav bezmaksas. Kopumā galvenā atziņa ir tā, ka emocionālai neievērošanai ir jābūt konkrētām, jūtām sekām, lai atjaunotu attiecībās līdzsvaru un cieņu.
