Viss sākās ar basturmu. Precīzāk sakot – ar krietnu gabalu dārgas armēņu basturmas, ko mans vīrs Andris bija nolūkojis mazā zemnieku tirdziņa bodītē un rūpīgi nolika ledusskapja augšējā plauktā, pašā stūrī
Viņš pēc tās atnāca sestdienas rītā, lai īstenotu savu svēto rituālu: lēni uzvārītu aromātisku kafiju un pagatavotu sev izcilu sviestmaizi brīvdienas ieskaņai. Viņš atvēra ledusskapja durvis, ar skatienu pārmeklēja plauktus un pēkšņi sastinga, it kā tur būtu ieraudzījis tukšumu paša Visuma centrā.
— Līga, — no virtuves atskanēja viņa balss, kurā jaušams neizpratnes pilns aizkaitinājums. — Kur palika gaļa?
— Kāda gaļa? — es atsaucis, īsti nepievēršot uzmanību.
— Mana basturma. Es to ceturtdien speciāli nopirku.
Tajā mirklī man viss atausa atmiņā. Vakar mans piecpadsmitgadīgais dēls no pirmās laulības, Artūrs, atgriezās mājās pēc pusotru stundu ilga un intensīva peldēšanas treniņa. Piecpadsmit gadu vecumā zēni vairs neēd – viņi sevī iesūc matēriju kā melnie caurumi, pat nepakošļājot. Artūrs bija atvēris ledusskapi, ieraudzījis tur to pikanto, kārdinošo gaļas gabalu un, visticamāk, uzmeistarojis no tā vienu vienīgu “mega-sviestmaizi”, kas pazuda dažu sekunžu laikā. Es nepamanīju. Un, godīgi sakot, man pat prātā neienāca, ka pie liellopa gaļas gabala būtu jānorīko goda sardze.
— Artūrs laikam apēda. Viņš pēc baseina bija izsalcis kā vilks, gatavs apēst visu, kas pa ceļam patrāpās.
Andris iznāca koridorā, un viņa seja pauda tādu izteiksmi, it kā es tikko būtu paziņojusi, ka viņa jaunā mašīna ir nozagta pie pašām mājas durvīm.
— Līga. Tā bija basturma. Gandrīz desmit eiro par gabaliņu. Es to speciāli savām brokastīm paņēmu.
— Andri, tā ir tikai pārtika. Nopērc vēl vienu, nekas briesmīgs nav noticis.
— Es katru reizi pērku! Un katru reizi tavs dēls to visu noslauka kā sisenis pa lauku. Es pat pagaršot nepaspēju!
Es viņu uzmanīgi vēroju – četrdesmit divus gadus vecs, nopietns, pieaudzis vīrietis stāv koridora vidū un izrunā vārdu “basturma” ar tādu eksistenciālu problēmu, it kā runa būtu par zaudētu dzīves jēgu vai pēdējo cerību uz laimi.
— Mums ir ģimene, — es noteicu, cenšoties saglabāt mieru. — Pusaudzis strauji aug. Viņš ēd no kopējā ledusskapja, nevis šķiro produktus pa īpašniekiem.
Andris neko neatbildēja. Bet es redzēju, kā viņa lūpas cieši savilkās vienā līnijā. Tā bija droša zīme, ka Andris ir “pieņēmis lēmumu”, bet pagaidām to patur pie sevis, gatavojoties kaut kam nopietnam.
Pārtika sāk pazust jau pie sliekšņa
Pēc nedēļas gardā pārtika mūsu mājās sāka izgaist jau brīdī, kad tā tika ienesta pa durvīm. Nē, pamatprodukti joprojām bija savās vietās – liels katls ar biešu zupu, makaroni ar malto gaļu, kotletes, ko biju sacepusi. Taču delikateses vienkārši iztvaikoja kaut kur starp veikalu un ledusskapi. Sākumā es ievēroju, ka Andris nopirka bundžiņu dārgu mencu ikru, bet ledusskapī tā arī neparādījās. Tad bez pēdām pazuda iepakojums labas, vītinātas gaļas un dārgs, nobriedis siers.
Es pie sevis nodomāju – varbūt viņš to visu vienkārši apēd pa ceļam uz mājām? Vai sēžot mašīnā? Vīrieši četrdesmit divos gados mēdz uzvesties dīvaini: varbūt viņš remdē stresu, sēžot piemājas autostāvvietā iedarbinātā auto un ēdot siera gabaliņus. Taču sestdienā es nolēmu ieviest kārtību mūsu iestiklotajā lodžijā, kur Andris glabāja savas darbarīku kastes un materiālus. Atvēru viņa lielo, zilo plastmasas kasti ar uzrakstu “Urbjmašīna un palīgmateriāli”, lai ieliktu tur zem dīvāna atrasto mērlenti, un paliku bez valodas.
Starp urbjiem, izolācijas lentes rituļiem un visādiem skrūvju maisiņiem gulēja blīva, folijas siltumizturīgā soma. Un tajā – garš gabals auksti kūpinātas desas, tie paši mencu ikri, dārgais siera gabals un divas paciņas ciedru riekstu. Mans pieaugušais, veiksmīgais vīrs slēpa ēdienu no mana Artūra instrumentu kastē. Kā paranoiska vāvere pirms ziemas, krājot krājumus slēptuvē, kur neviens tos neiedomātos meklēt. Artūrs tajā brīdī ieskatījās balkonā, ieraudzīja šo termo-paku starp skrūvēm un uz brīdi sastinga pie sliekšņa, nezinot, kā reaģēt.
— Mamm… kāpēc mums desas un sieri stāv pie skrūvēm?
— Tas ir… tēta noslēpums, — es izmocīju, jūtot, kā vaigi sāk degt no neizmērojama kauna.
Artūrs brīdi paklusēja, tad noteica:
— Viņš ko, nopietni baidās, ka es to apēdīšu? Mamm, nu tas taču ir kaut kāds “krindžs” (galīgs sviests jauniešu valodā, šo jau es esmu iemācījusies).
Es nezināju, ko atbildēt. Nē, tas nav tikai “krindžs”. Tas ir absurds. Taču absurdi bija arī tas, ka ar Andri pēdējā laikā vispār viss bija… saspīlēts. Viņš bija kļuvis ass, pārlieku pedantisks, pastāvīgi kurnēja par to, ka Artūrs neizslēdz gaismu vai ka viņa krosenes aizņem pusi koridora. Un tagad – desa pie skrūvēm.
Es nesāku bārties. Nesarīkoju teātra izrādi. Es stāvēju uz balkona un beidzot sapratu: runa vispār nav par basturmu. Runa bija par to, ka Andris sāka justies kā vienkāršs resurss. Kā mednieks, kura naudu un pirkumus bez domāšanas un acumirklī apēd augošs “svešs” tēviņš. Un šī paka instrumentu kastē nebija skopums, bet gan viņa neizdevusies, skumjā un pat nožēlojamā vēlme saglabāt kaut mazu kripatiņu prieka personīgi sev. Tomēr tas nebija attaisnojums. Slēpt ēdienu no Artūra paša mājās – tas bija zem katras kritikas.
Tāpēc es nolēmu rīkoties. Parastas sarunas šeit vairs nepalīdzētu – viņš vienkārši ieņemtu aizsardzības pozīciju un noliegtu visu. Bija nepieciešama pārsteiguma terapija. Spogulis, kurā viņš ieraudzītu visu šīs situācijas nejēdzību. Nākamajā dienā, nogaidījusi, kad vīrs aizbrauc uz darbu un dēls aiziet uz skolu, es devos uz saimniecības preču veikalu un lielveikalu. Es nopirku visu, kas bija nepieciešams manam plānam. Atgriezusies mājās, es aizslēdzu durvis un metodiski sāku gatavot atbildes gājienu. Līdz vakaram mūsu virtuve pārvērtās līdz nepazīšanai…
Virtuve kā izdzīvošanas trase
Līdz vakaram mūsu dzīvoklis atgādināja kaut ko vidēju starp izdzīvošanas kvestu un paranoiķa noliktavu. Es šim procesam piegāju radoši un ar vērienu, nolemjot aizvest vīra loģiku līdz absolūtam, kliedzošam absurdam. Būvmateriālu veikalā es nopirku piecas jaunas, smaržīgas plastmasas instrumentu kastes, pāris kārbas naglām un vienu daudzstāvu organizatoru makšķerēšanas piederumiem. Lielveikalā iepirku visu to, ko Andrim parasti patika baudīt vakariņās un brokastīs. Un tad sākās aktīvu sadales maģija.
Gabalus izcila, cepta cūkas cepeša es rūpīgi ietinu plēvē un ieguldīju lielā kastē ar uzrakstu “Perforators”. Dārgās kafijas pupiņas, bez kurām vīrs nespēja pamosties, es pārbēru bundžā no auto virsbūves pulēšanas līdzekļa (protams, jaunā un tīrā). Parmezāna sieru sagriezu akurātos kubiņos un izliku skrūvju kārtojamā kastītē – blakus esošajos nodalījumos ērti iekārtojās olīvas un marinēti gurķīši. Bet viņa mīļākā tumšā dzēriena pudeli es rūpīgi paslēpu gumijas zābakā koridorā.
Pašā ledusskapī es atstāju tikai bāzes degvielu augošajam organismam: septiņu litru katlu ar makaroniem poļu gaumē, trīs litrus kefīra, lielu bļodu ar rasolu un ķekaru banānu. Uz ledusskapja durvīm uzlīmēju spilgti dzeltenu lapiņu: “Pusaudža barības bāze. Uzmanību, paaugstinātas ēstgribas zona!”
Andris atgriezās no darba noguris un izsalcis. Pēc ieraduma nomazgāja rokas, novilka kaklasaiti un devās taisnā ceļā uz virtuvi. Atskanēja ledusskapja durvju klikšķis. Iestājās klusums. Ilgs, smags klusums, kādu mēdz ieturēt cilvēks, kura pasaules aina nupat ir sabrukusi drupās.
— Līga? — viņš piesardzīgi pasauca. — Kur ir normāls ēdiens? Kur ir tā gaļa, ko mēs vakar pirkām?
Es ar pilnīgi mierīgu, akmenī cirstu sejas izteiksmi piegāju pie loga, no aizkariem izvilku kasti ar uzrakstu “Santehnika”, ar metālisku skaņu atsprādzēju slēdžus un izvilku trauciņu ar cepeti.
— Lūdzu, mīļais. Es nolēmu pārņemt tavu moderno drošības pieredzi. Savādāk Artūrs vēl apēdīs, būs žēl.
Andris pārvietoja skatienu no gaļas uz kasti. Tad atpakaļ uz gaļu.
— Ja gribēsi kafiju, — es neizprotamā mierā turpināju, liekot uz galda kārbu ar uzrakstu “Virsbūves pulieris”, — tā ir šeit. Siers ir pie naglām, trešajā plauktā skapī. Maizi es paslēpu gludekļa kastē. Viss ir drošībā, nekas nepazudīs.
Ziniet, mūsu vīrieši sirds dziļumos paliek bērni. Kamēr viņiem uzskatāmi, uz pirkstiem (vai skrūvēm) neparāda visu viņu rīcības dīvainumu, viņi uzskatīs sevi par ģeniāliem stratēģiem. Andra seju tajā brīdī vajadzēja redzēt. Viņa acīs varēja izlasīt visu cilvēces sāpi, ko reizināja apziņa par paša grandiozo muļķību. Viņš skatījās uz kafiju pulēšanas līdzekļa bundžā tā, it kā viņa acu priekšā būtu sabrucis Rīgas rātsnams. Viņš smagi nolaidās uz krēsla un aizklāja seju ar rokām.
— Tu atradi to paku uz balkona, vai ne?
— Atradu. Starp urbi un izolācijas lenti. Ļoti apetīti rosinoša kaimiņbūšana.
Nekāda skiadrošanās nebija, jo redzēju – viņam pašam ir neizsakāmi kauns. Ledus bija salūzis, un Andris beidzot izrunājās. Izrādījās, ka runa, protams, nebija par skopumu vai tiem desmit eiro par basturmas gabalu. Runa bija par to, ka viņš jutās kā bezpersonisks bankomāts un kurjers, kurš tikai piegādā pārtiku. Viņš nopirka kaut ko garšīgu, jau iztēlojās, kā baudīs to vakarā pie labas filmas, bet, pārnākot mājās, atrada tikai tukšu iepakojumu miskastē.
Artūrs savā piecpadsmitgadnieka egocentrismā un trakajā vielmaiņā pat nesaprata, ko viņš ēd – amatnieku delikatesi vai kartona gabalu ar kečupu. Viņš vienkārši iemeta kalorijas “krāsnī”. Bet Andris to uztvēra kā personisku necieņu un sava ieguldījuma noniecināšanu. Tā paka ar ēdienu instrumentu kastē nebija nekas cits kā viņa izmisīgais, bērnišķīgais mēģinājums norobežot sev kaut vienu kvadrātcentimetru prieka, ko neviens neaprīs.
— Slēpt ēdienu no viņa pie skrūvēm ir pilnīgs “čau”, — vīrs klusi noteica, grozot rokās siera kubiņu.
— Absolūts, — es piekritu. — Bet arī dzīvot mājās, kur tavas vajadzības neviens nepamana, arī nedrīkst.
Mēs pasaucām Artūru uz virtuvi. Andris, nedaudz mulstot un meklējot vārdus, pats ar viņu izrunājās. Atklāti un vīrišķīgi. Paskaidroja, ka mājās ir kopīgais ēdiens, ko var ēst spaiņiem, un ir īpašas lietas, kas tiek pirktas “dvēselei”.
Škir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
