— Basturma ir mana, — teica vīrs. — Ja gribi – paprasi, es vienmēr padalīšos un nogriezīšu šķēli. Bet strādāt par ekskavatoru ledusskapja augšējā plauktā vairs nevajag. Norunāts?
Artūrs patiesi izbrīnījās, paraustīja plecus un noteica:
— Jā, bez problēmām, Andri. Kāpēc tu uzreiz nepateici? Es vispār domāju, ka tā ir parasta, apkaltusi desa.
Mēs ar Andri saskatījāmies. Konflikts, kas brieda nedēļām un noveda pieaugušu vīrieti līdz paranojai, atrisinājās divās minūtēs vienkāršas, tiešas sarunas laikā.
Secinājumi
Šis stāsts ir lieliska ilustrācija tam, cik ļoti mēs paši mēdzam sarežģīt sev dzīvi, kad baidāmies runāt un pateikt lietas skaļi. Klusēšana ir absurda ģenerators. Tā vietā, lai uzreiz nospraustu robežas (“Artūr, tas ir mans siers, neaiztiec”), pieaudzis vīrietis sāk spēlēt pret ģimeni paša dzīvoklī. Mēs bieži gaidām, ka apkārtējie paši uzminēs mūsu sajūtas. Neuzminēs. It īpaši pusaudži.
Pārtikas konkurence. Vīrietis zemapziņā vienmēr konkurē ar augošu tēviņu savā teritorijā. Un kad pusaudzis apēd viņa resursu (gardu ēdienu), tas skar senus instinktus. Vīram ir svarīgi just, ka viņa tiesības uz “labāko gabalu” tiek respektētas.
Spogulis ir labākais skolotājs. Dažreiz vārdi ir bezspēcīgi. Ja cilvēks ir pārāk aizrāvies ar saviem apvainojumiem, labākais veids, kā viņu atgriezt realitātē, ir novest viņa loģiku līdz absurdam. Parādīt viņam viņa paša atspulgu. Kafija pulēšanas līdzekļa bundžā nostrādāja labāk par desmit psiholoģiskām sarunām.
To makšķerēšanas piederumu kasti mēs paturējām – Andris tagad tur glabā īstas naglas. Bet ledusskapja augšējā plauktā mēs oficiāli esam izveidojuši “Tēta zonu”. Artūrs tur nelien. Tikai reizēm ieskatās un savā basīgajā balsī pajautā: “Andri, vai tava apkaltusī desa ir garšīga? Dosi nokosties?”. Un Andris ar lepnu sejas izteiksmi nogriež viņam krietnu šķēli.
Kā jūsu ģimenē tiek risināti jautājumi par personīgajiem gardumiem? Vai dalāt visu brālīgi uz pusēm, slēpjat stūros, vai arī katram ir savs “neaizskaramais plaukts”?
