— Ance, paklausies mani. Es neko tev nesolīju tādā nozīmē, kādu tu izdomāji. Es solīju palīdzēt tev paslēpties no viņa.
Viktora balss. Agnese pielavījās tuvāk un ieskatījās spraugā.
Viktors stāvēja garāžas vidū, kas bija piegružota. Ance sēdēja uz vecas kastes, apķērusi ceļus ar rokām.
— Es dzirdēju, kā tu runāji ar viņu pa telefonu. Tu teici, ka mīli viņu. Bet kā ar mani?
— Tu esi mana drauga meita. — Viktors ierēcās. — Ance, atjēdzies. Tev ir deviņpadsmit gadi, tev visa dzīve priekšā. Es tev palīdzu tēva piemiņas dēļ. Tas, ko tu esi sev iedomājusies par “lielu mīlestību” — tie ir murgi. Tā ir pateicība, bailes, stress — jebkas, bet ne mīlestība.
— Nav taisnība. — Ance pielēca. — Tu skatījies uz mani. Tur, motelī, tu mani apskāvi.
— Es tevi mierināju kā bērnu.
— Bet nauda? Tu iedevi man naudu.
— Lai tu aizbrauktu līdz māsai un nopirktu ēdienu.
Ance pēkšņi iesmējās. — A zini… Es taču ne velti to izdarīju patēvam.
Viktors saspringās. — Par ko tu runā?
— Viņš atrada naudu. To, ko tētis krāja. Es nedevu. Viņa izvilka no kabatas biezu banknošu paciņu. — Lūk, tās ir. Te ir daudz. Pietiks mums abiem sākumā. Viktor, atstāj viņu. Viņa ir veca, garlaicīga. Brauksim uz dienvidiem.
Salauzta meitene
Viktors skatījās uz viņu.
— Sēdies mašīnā. Mēs braucam pie Valdas. Un pēc tam es zvanīšu tavai mātei. — Nē. Ja tu nebrauksi ar mani, es… es pateikšu visiem, ka tu… Es pateikšu, ka tu mani piespiedi paņemt šo naudu. Un viņi noticēs, tu taču esi vecs vīrs, bet es…
Agnese aizspieda muti ar roku, lai neiesauktos. Lūk, kā. Maza, dzīves salauzta, satrakota meitene.
Viktors spēra soli pret viņu. — Tu to nedarīsi. — Darīšu! — Ances acis drudžaini spīdēja.
Tajā brīdī Agnese pagrūda vārtu vērtni. Abi atgriezās.
— Nedarīs, — skaļi teica Agnese, izejot gaismā. — Jo man ir ieslēgts diktofons. Viņa pacēla telefonu, uz kura ekrāna mirgoja sarkans ieraksta punkts.
Ance sastinga, lauznis izkrita no viņas rokām un ar zvanošu skaņu atsitās pret betonu. Viktors izelpoja, viņa pleci nolaidās.
— Agnese…
— Klusē, — viņa piegāja pie vīra un nostājās blakus, plecu pie pleca. — Vēlāk parunāsim.
Viņa paskatījās uz Anci. — Tātad, — stingri teica Agnese. — Tagad tu sēdies savā mašīnā un brauc mums pakaļ. Mēs aizvedīsim tevi pie Valdas. No rīta risināsim jautājumu ar tavu māti un naudu. Ja tu kaut vārdu ieminēsies par Viktoru vai mēģināsi aizbēgt — šis ieraksts nonāks tur kur tam jānonāk. Tu mani saprati?
Ance šņukstēja un pamāja. — Es sapratu… piedodiet… Viņa aizklāja seju ar rokām. Viņi brauca atpakaļ klusumā. Priekšā Agnese savā “Ford”, aiz viņas paklausīgi vilkās Ances auto kolonnu noslēdza Viktora milzīgā fūre. Kad viņi nodeva Anci no rokas rokā aizmigušajai un neko nesaprotošajai Valdai (nācās viņai izstāstīt īsu versiju par patēvu), bija jau trīs naktī.
Agnese un Viktors palika vieni māsas virtuvē. Valda ieklāja Ancei viesistabā, bet pati aizgāja gulēt, atmetot ar roku trakajiem radiniekiem.
Atvainošanās
Viktors sēdēja pie galda, nolicis galvu. — Piedod man, — viņš teica. — Ka ievilku tevi tajā. Ka liku tev šaubīties. Es tiešām gribēju labāk. — Gribēji labāk, bet sanāca kā vienmēr, — nogurusi atbildēja Agnese. Viņa izņēma no somas to pašu kāpostu pīrāgu. Tas bija saburzīts un pavisam atdzisis. — Ēdīsi?
Viktors pacēla acis.— Ēdīšu.
Agnese sagrieza pīrāgu. Viņi klusējot košļāja, uzdzerot aukstu tēju. — Es nobijos, Viktor, — viņa atzinās. — Kad ieraudzīju jūs logā… Es domāju, ka dzīve ir beigusies. Viktors uzlika savu milzīgo plaukstu viņas rokai. — Vajadzēja uzreiz tev piezvanīt. Es vienkārši… nobijos par meiteni. Sergejs man nepiedotu, ja ar viņu kaut kas notiktu. Bet es nepadomāju, kā tas izskatās no malas.
— Nākamreiz, — Agnese stingri paskatījās uz viņu, — ja nolemsi glābt pasauli, sāc ar zvanu sievai. Mēs kopā kaut ko izdomātu. Un nebūtu šī cirka. — Solu. Vairs nekādu noslēpumu. — Un nekādu ceļabiedru. Pat draugu meitu. — Nekādu, — viņš nopietni pamāja.
Agnese nopūtās un piespiedās ar galvu pie viņa pleca. No viņa smaržoja pēc dīzeļdegvielas un ceļa putekļiem. Dzimtā smarža. — Zini, — viņa nomurmināja, aizverot acis. — Pīrāgs tomēr ir garšīgs. Pat auksts. — Viss garšīgākais, — nočukstēja Viktors, noskūpstot viņu pieres vidū. — Tu man esi vislabākā. Un es nekad, dzirdi, nekad tevi nenodotu.
Zem loga aust gaisma. Kaut kur blakus istabā gulēja muļķīga meitene (Ance), kura sajauca pateicību ar mīlestību. Priekšā bija kārtošana ar viņas ģimeni. Bet tas būs rīt. Šobrīd Agnese zināja vienu: ēnas logā bija pazudušas. Palika tikai gaisma. Un viņi divi, izgājuši cauri vētrai un kļuvuši vēl tuvāki. Pieci simti kilometru bija tā vērti, lai saprastu, cik stipra ir viņu saikne.
