Kristīne: “Viss kārtībā? Jūs tā arī neatbraucāt.” Es atbildēju īsi: “Rīt visu pastāstīšu. Dzīve.”
Aizmigt man neizdevās. Gulēju tumsā un meklēju zīmes. Tās bija. Protams, bija. Jaunās smaržas, ko viņš it kā pats nopirka. Labs garastāvoklis pēc braucieniem — es domāju, māte viņu iepriecina, bet viņš vienkārši… Kādā brīdī pieķēru sevi domājam: vai es biju laba sieva? Vai pietiekami uzmanīga?
“Nē,” — skaļi pateicu sev tumsā. — “Tas nav iemesls. Ja bija slikti, par to runā. Meklē risinājumus. Ejam, mainām kaut ko. Nevis gadiem šādi.” No rīta piecēlos pirmā. Uztaisīju kafiju, pamodināju Evelīnu, sakārtoju uz skolu. It kā viss kā parasti. Tikai iekšā — tukšums.
— Kur tētis? — viņa jautāja, graužot maizīti.
— Guļ vēl. Vēlu vakarā aizgāja gulēt.
Viņa ielūkojās manī. Es apsēdos blakus. Viņa apskāva mani. Kad Evelīna bija aizgājusi uz skolu, virtuvē ienāca Māris.
— Kafiju? — es pajautāju.
— Paldies.
Mēs sēdējām klusumā. Neērtā, smagā.
— Es… — viņš apklusa. — Var jautājumu?
— Dod vaļā.
— Ja es tieši tagad pārtrauktu visus kontaktus. Mēs varētu…
— Nē, — es pārtraucu. — Pat nedomā par to.
— Bet…
— Māri, tu nesaprati, — es paskatījos viņam acīs. — Lieta nav tajā. Lieta ir tajā, ka tu neizstāstīji uzreiz.
— Es sapratu.
— Starp citu, par Santu, — es iedzēru malku kafijas. — Viņa gaida bērnu?
— No kurienes tu…
— Loģika. Piecus gadi, viņa grib noteiktību. Turklāt tev drīz būs četrdesmit. Turklāt es vienmēr jutu, ka tu gribēji vēl bērnus. Nu?
Viņš pamāja.
— Trīs mēneši.
— Saprotams, — mans balss skanēja vienmērīgi.
— Es negribēju…
— Negribēji, bet tā sanāca, — es noliku krūzi. — Uzņemies atbildību vismaz reizi dzīvē.
— Tu… gribi, lai es…
— Es gribu, lai tu esi godīgs. Vismaz tagad. Vismaz pret viņu.
Māris skatījās uz mani tā, it kā redzētu mani pirmo reizi.
— Kā tu vari būt tik…
— Pieaugusi? — es pasmaidīju. — Tāpēc ka kādam ir jābūt. Bet tu, spriežot pēc visa, netiec galā.
Viņš aizgāja pēc trim dienām.
— Es zvanīšu katru dienu, — viņš apsolīja Evelīnai. — Un atbraukšu brīvdienās. Mēs kopā iesim pastaigās, uz kino. Nekas nemainīsies.
“Viss mainīsies,” es nodomāju, bet klusēju
Pēc mēneša es nejauši satiku vīramāti tirdzniecības centrā. Viņa grasījās nogriezties citā ejā, bet es viņu uzrunāju.
— Margarita, pagaidiet.
Viņa apgriezās, un seja viņai sarka.
— Tu… es nezināju…
— Zinājāt, — es mierīgi teicu. — Trīs gadus dzīvojat mūsu pilsētā, izīrējat viņam māju tikšanās reizēm. Protams, ka zinājāt.
Viņa nolaida acis.
— Viņš ir mans dēls. Es nevarēju…
— Atteikt viņam? — es pasmaidīju. — Ērta pozīcija.
— Piedod, — viņa sačukstēja.
— Ziniet, Jūs izdarījāt savu izvēli. Dēls svarīgāks par vedeklu. Saprotu. Bet es arī izdarīšu savu izvēli. Es netraucēšu.
Es pagriezos un aizgāju, jūtot dīvainu atvieglojumu. Sešus mēnešus vēlāk Māris apprecējās ar Santu. Viņiem piedzima meitene. Evelīna brauca pie viņiem ciemos un atgriezās ar stāstiem par “mazo Lindu” un “Santu, viņa ir ļoti laba”.
— Tev nav grūti klausīties? — reiz man pajautāja Kristīne.
— Zini, nē, — es atbildēju patiesi. — Es izgāju cauri tam posmam, neko labu jau neesmu pazaudējusi. Bet tagad es vienkārši esmu… mierīga.
