— Tu man tikai pasaki, vai ir ko uzkost? Citādi es esmu kā muša: uz ēdiena smaržu salidoju! — Alise, ienākot manā dzīvoklī nevis kā viesos, bet kā pie sevis mājās, priecīgi iesaucās. Šī frāze nebija tikai jautājums par ēdienu; tā bija Alises vizītkarte, manifēsts un vienlaikus paziņojums par viņas tiesībām uz manu privāto telpu.
Es stāvēju koridorā, joprojām nenoāvu apavus, un vēroju, kā mana draudzene, nenovelkot kurpes, klak-klak pa laminātu devās pie ledusskapja, it kā tas būtu scenārijs no filmas. Šis skats man vienmēr atgādināja par robežu neesamību mūsu attiecībās. Alise nebija slikts cilvēks, viņa vienkārši dzīvoja pārliecībā, ka viņai ir tiesības uz visu, kas ir pieejams, un ka visi noteikumi ir radīti, lai tos ignorētu.
— Alisīt, nu kaut vai tēju vispirms piedāvātu. — saspringti pasmaidīju es. Mans smaids bija tikai fasāde, aiz kuras slēpās neliels kairinājums par pārkāptajām robežām.
— Nu, tēja – tas pats par sevi saprotams. — viņa atmeta ar roku, jau velkot ārā pudeli ar mājās gatavotu dzērveņu morsu un siera kasti, ko biju taupījusi romantiskām vakariņām ar vīru. Viņa paņēma siera kastīti tā, it kā tā būtu vienīgais loģiskais siera pielietojums šajā dienā.
Alise bija tā draudzene, kura vienmēr zināja, kas garšīgs ir mājās, pat ja ledusskapis bija aizslēgts. Viņas superspēja – saost ēdienu no attāluma. Un vēl – uzvesties tā, it kā ar savu vizīti izdarītu man pakalpojumu. Viņa pārstāvēja haosu manā perfekti organizētajā mājas pasaulē.
Viņa kaitina manu vīru Andri. Tieši līdz zobu griešanai. Andrim, pavāram pēc aicinājuma, patika disciplīna, kārtība un katra sastāvdaļa savā vietā. Alises uzvedība bija tīra anarhija viņa sistēmā. Bet, kā viņš pats atzinās, bija pacietīgs tikai manis dēļ. Viņš redzēja, ka man šī draudzība ir svarīga.
— Tev vajadzētu uzlikt zīmi: “Ieeja ledusskapī tikai ar speciālu caurlaidi,” — vīrs kurnēja, kad Alise kārtējo reizi aiznesa viņa zilo sieru.
— Ak, atlaid. Viņa to nedara aiz ļauna prāta, vienkārši… — es mēģināju attaisnot draudzeni, jo man bija žēl viņu pakļaut Andra kritikai. Es pati zināju, ka manas attaisnošanās bija diezgan vājas.
— Viņa vienkārši alkst pēc citu cilvēku delikatesēm, — viņš teica tieši. Un tajā skarbajā patiesībā bija daļa sāpīgas atziņas par cilvēku dabu.
Jāsaka, ka Andris ir pavārs pēc aicinājuma. Viņš nevis vienkārši gatavoja, bet gan burās. Viņa mērces kļuva par ģimenes lepnumu. Viņš savāca sastāvdaļas kā alķīmiķis – šķipsniņa tā, pilīte šā, nedaudz balzamiko, trīs veidu sinepes, un tad aromāts piepildīja virtuvi, it kā pats iedvesma būtu izšķīdusi gaisā. Andra kulinārijas māksla bija viņa radošuma un sevis apliecināšanas veids.
— Lūk, šis būs ideāli piemērots jūras asarim, bet tas – rostbifam. Un šis trešais… — viņš berzēja rokas, — pats vēl nesapratu, kam, bet garša ir maģiska. Viņš runāja par ēdienu kā par mākslu, kur katram šedevram ir savs rāmis un vieta.
Es visu nogaršoju ar tējkaroti un pamāju. Pēc tam mēs apsēdāmies pie virtuves galda, viņš ielēja pa glāzei vīna un teica ar smagu nopūtu:
— Atnāks tava Alisīte, un viss nenonāks uz gaļas, bet uz batona. Vienkārši tāpat. Ar karotēm. Viņa taču neatšķir gastronomiju no porcijas.
— Varbūt tad mērces nolikt dziļāk? — es ieteicu, joprojām mēģinot saglabāt mieru.
Andris iesmējās:
— Lai lien. Tikai šoreiz pārsteigums nebūs viņas pusē. Es sajutu Andra acīs dīvainu, gandrīz ļaunu dzirksti. Viņš bija noguris no necieņas pret savu darbu. Es sapratu, ka šis ir bijis rūpīgi izplānots akts.
Es saraucu uzacis, bet klusēju. Nākamajā dienā Alise parādījās kā nekas nebūtu noticis, it kā viņas galvā būtu nostrādājis signāls “ledusskapī ir svētki”.
— Nu ko, sauc savu pavāru! Es jau esmu noskaņojusies kulinārijas brīnumiem, — viņa jautri čivināja, garām man ejot un jau dodoties uz virtuvi.
— Andra nav, viņš ir darbā, — es teicu, aizverot durvis.
— Ak, es domāju, ka viņš mani iepriecinās ar kādu avokado pastēti vai… o, un kas ir šis?
Viņa, protams, jau rakņājās ledusskapī. Trīs stikla burciņas stāvēja redzamā vietā. Burciņas ar vāciņiem un uzrakstiem uz līmlentes: “Fuego” (Uguns), “Sour Beat” (Skābs sitiens), “Velna spēriens”. Uzraksti bija veidoti tā, lai radītu pārdabisku, bet vilinošu iespaidu.
— Vai tie ir Sātana pagraba kodi? — Alise iesmējās. — Oho, roku darbs?
— Andra mērces. Ļoti asas, — es uzsvērti teicu, mēģinot pēdējo reizi iedarbināt viņas pašsaglabāšanās instinktu.
— Ideāli! — priecīgi izstiepa draudzene. — Es tieši gribu kaut ko “traki asu”. Viņas pašpārliecinātība bija neiedomājama. Viņa nespēja noticēt, ka kaut kas, kas stāv manā ledusskapī, varētu patiesi viņai kaitēt.
Lasi vēl: “Viņa pat nezina,” mans vīrs Armands iesmējās telefonā; es stāvēju pie mašīnas loga un to dzirdēju
Es mēģināju viņu apturēt:
— Alise, tiešām, tas nav priekš sviestmaizēm. Andris eksperimentē, un viena no tām… nu, tā ir tieši traka.
— Ak, beidz, es taču neesmu mazulis. — viņa teica, izvelkot karoti.
— Nu kaut vai uz maizes uzsmērē…
Bet viņa jau bija pasmēlusi pirmo mērci – “Fuego” – pilnu karoti un ielika mutē ar gastronomiskā ekstāzes izteiksmi.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālak
