Pēc sekundes viņas seja mainījās. Acis iepletās, vaigi nosarka, lūpas izstiepās klusā saucienā. Viņa satvēra glāzi un sāka skriet ūdens virzienā. Mūsu acīs tas vairs nebija neērtību moments, bet gan eksistenciāls šausmu brīdis. Ūdens, protams, nepalīdzēja, jo eļļas bāzes piparu esence ūdenī nešķīst, tikai pasliktinot situāciju.
— M-m-m! — viņa izdeva skaņas, izmisīgi bakstot uz izlietnes pusi.
Es paķēru glāzi, piepildīju ar ūdeni. Alise to izrāva, vienā rāvienā izdzēra. Pēc tam vēl vienu. Pēc tam tieši no krāna – muti zem strūklas.
— Ko tu tur… ko tu tur iebēri?! — viņa beidzot aizsmaka, acis bija mitras. Tajā brīdī viņa vairs nebija Alise — viszinošā viesmīle. Viņa bija vienkāršs, neaizsargāts cilvēks, kuru pazemoja viņas pati pārgalvība.
Es arī nolēmu pamēģināt – burtiski uz karotes gala. Un uzreiz visu sapratu. Tas bija halapenjo, čili, skoč-bonnets piparu un piliena kaut kādas asākās mērces maisījums, ar ko, pēc Andra vārdiem, tīra lidmašīnu dzinējus. Es izjutu sāpes, bet Alise bija patērējusi pietiekami daudz, lai gandrīz redzētu citas dimensijas.
— Nu tu… tu… vai viņš ir traks?! — Alise joprojām dzēra ūdeni, tikko runājot.
— Es tevi brīdināju. — es izpletu rokas. — Tas nav tikai ēdiens, tā ir alķīmija. Eksperiments. Es nesniedzu atvainošanos, jo nebiju vainīga. Tas bija sekas viņas uzvedībai.
Pēc stundas, kad viņa bija nedaudz atguvusies un emocijas bija nožuvušas, Alise sēdēja klusāk par ūdeni, zemāk par zāli. Tēju dzēra uzmanīgi, pat uz cepumiem skatījās ar aizdomām. Viņas ieradums bija lauzts. Agresīvā ziņkārība bija nomainīta pret piesardzību.
Vakarā, kad Andris atgriezās, es viņam uzreiz jautāju:
— Bet ja nu es pati būtu nolaizījusi šo lavu?
— Vai tu laizīji? — viņš nepiekāpīgi jautāja.
— Nē, bet, ja nu.
— Nu, tu nebūtu to ēdusi ar karotēm. To var izdarīt tikai Alisīte, kas sajauc mērci “Fuego” ar zemeņu ievārījumu. Andris neuzskatīja mani par draudu savam kulinārajam eksperimentam, jo es cienīju viņa robežas. Tā bija viņa atšķirība starp mums abām.
Viņš bija mierīgs kā milzu čūska. Pat nedaudz apmierināts. Viņa mērķis bija sasniegts: robeža tika novilkta bez vārdiem. Tā bija izglītība ar pipariem.
Kopš tās dienas daudz kas mainījās…
Alise pārstāja līst ledusskapī. Katra viņas vizīte tagad sākās ar jautājumu, kas agrāk būtu bijis neiedomājams:
— Vai es drīkstu vienkārši pasēdēt? Neesmu izsalkusi, godīgi. Jums te ir… bīstami. Atsaucoties uz manu māju kā “bīstamu”, viņa beidzot atzina, ka mana telpa nav viņas brīvā pieeja.
Viņa kļuva atturīgāka, gandrīz mājas cilvēks. Un pat atnesa kādreiz burciņu ar savu apelsīnu ievārījumu. Ar vārdiem:
— Ja nu mājā atkal ir ķīmija.
Andris pēc tam kļuva pret viņu nedaudz maigāks. Viņa mazā, pikantā atriebība bija atjaunojusi viņa pārliecību par to, ka māksla ir jāciena. Un es… es sapratu, ka pat vispieķērīgākais un necivilizētākais cilvēks var mainīties – ja vienreiz viņa mēle pieskaras tīriem pipariem koncentrācijā 300% no normas. Dažreiz stingrākā mācība ir visvajadzīgākā.
Tagad pie mums mājās ir joks:
— Kurš apēdīs pēdējo siera gabalu – saņems desertu no Andra. Un visi uzreiz pieklājīgi atsakās. Tas vairs nebija par sieru vai mērci; tas bija par klusu, nesarunātu cieņu.
