Mans vīrs Arnolds vienmēr ir bijis neticami skops. Mūsu attiecību sākumā domāju, ka tas ir normāli — cilvēks taupa līdzekļus un netērē naudu nevajadzīgām lietām. Bet laika gaitā man kļuva skaidrs, ka viņa skopumam nav robežu.
Ziedus vīrs man dāvināja reizi gadā – manā dzimšanas dienā, bet dāvanas izvēlējās pēc principa “atrast lētāko”.
Pat tad, kad piedzima dēls, Arnolds pažēloja naudu taksometram, lai mani no dzemdību nama aizvestu mājās. Viņš sacīja:
– Viss kārtībā, tas ir tikai 10 minūšu gājiens. Sliktākajā gadījumā brauksim ar mikroautobusu!
– Arnold, man bija grūtas dzemdības, es knapi varu nostāvēt uz kājām! – es atbildēju.
Labi, ka mani sagaidīt bija atbraucis arī krusttēvs – viņam bija automašīna un viņš mūs aizveda mājās.
Visas mūsu laulības laikā es nekad neesmu devusies uz jūru vai atvaļinājumā kalnos. Arnolds šādas izklaides uzskata par naudas izšķiešanu:
– Šie kūrorti bieži ir tūristu slazdi – un jā, iespējams, mēs visi kādreiz esam iekrituši tajos.
– Bet es gribu atpūsties, peldēties jūrā…
– Brauksim uz manas mammas vasarnīcu, tur ir ezers, peldēsies tur.
Starp citu, viņa māte, mana vīramāte, arī ir neticami taupīga sieviete. Droši vien tieši viņa ieaudzinājusi šo īpašību savā dēlā. Viņa dzīvoja vasarnīcā, kur visas lietas bija savu laiku nokalpojušas: padomju laika mēbeles, ar superlīmi līmēti trauki ar plaisām. Es vairākkārt piedāvāju viņai palīdzēt veikt remontu, pat iedevu jaunu trauku komplektu, bet viņa to nekad tā arī neizsaiņoja.
Pats nepatīkamākais, ka vīramāte un vīrs kategoriski iebilda pret dēla pierakstīšanu futbola skolā. Tad es neizturēju – pati samaksāju par nodarbībām un nopirku dēlam futbola formu:
– Kāda velna pēc? Labāk lai viņš spārda bumbu pagalmā – šādām lietām naudu tērēt nav jēgas, – neapmierināti noteica vīrs.
Nesen Arnoldam bija dzimšanas diena. Es cerēju, ka to svinēsim restorānā, jo bija gaidāms, ka būs daudz viesu. Bet vīrs, kā vienmēr, bija pret:
– Restorānā? Vai tu zini, kāds tur būs rēķins?
– Nu un kas, ko man tad darīt? Visu dienu pie plīts stāvēt?
– Protams! Svinēsim mājās, es netaisos maksāt milzu naudu par restorānu.
Agri no rīta aizbraucām uz tirgu, nopirkām visus produktus, un es gatavoju svētku ēdienus no pusdienlaika līdz vēlam vakaram. Turklāt vakarā uz laiku pazuda elektrība, un es raizējos, ka ēdiens var sabojāties.
Uz vīra dzimšanas dienas svinībām ieradās visi viņa radinieki, vismaz desmit cilvēku. Man pat nebija laika normāli paēst – te gaļu no cepeškrāsns jāizņem, te tēja viesiem jāpasniedz.
Un tad vīramāte, sēžot pie galda, man pavaicāja:
– Anna, ko tu uzdāvināji savam vīram dzimšanas dienā?
– Es viņam nopirku maku.
– Tas arī viss? Tik mazu dāvaniņu?
– Kas tad vēl bija vajadzīgs?
– Laba sieva dāvina savam vīram pienācīgas dāvanas, nevis kaut kādus makus.
Tajā mirklī mans pacietības mērs bija pilns – visiem viesiem dzirdot, es skaļi nokliedzos:
– Bet labs vīrs palīdz sievai gatavot, dāvina viņai ziedus un neskopojas uz elementārām lietām. Labs vīrs nav slinks vai skops!
Svinības vairs nebija svinīgas, un es jutos vainīga — biju pieminējusi Arnoldu, un šķita, ka neviens mani nesaprot.
– Es patiešām nebiju gaidījis, ka šis vakars beigsies tā. Vai tiešām tas bija jāizrunā tieši šodien?
Pēc tam mēs nedēļu nerunājām. Viņš pat pēc darba sāka braukt vakariņot pie mammas vasarnīcā, lai gan tā atrodas 20 kilometru attālumā no pilsētas, kur dzīvojam mēs.
Dārgie lasītāji – varbūt jūs varat ieteikt, ko man darīt tālāk? Pastāstiet komentāros. Būtu jauki, ja jūs atzīmētu rakstu ar “patīk” un dalītos ar to sociālajos tīklos!
