— Elīna, ejam. Dace ir izlēmusi. Tās ir viņas tiesības.
Tas bija vienīgais saprātīgais, ko viņš teica visu vakaru. Bet Elīna nokratīja viņa roku. Viņa sagrāba no galda pīrāga atlikumus folijā — automātiski, pēc vecā bērnu ieraduma ņemt no Daces visu, kas slikti stāv.
— Paldies par vakariņām, — viņa teica ledainā tonī. — Ceru, ka jūras troksnis aizstās tev ģimeni.
Viņi gāja prom trokšņaini, uzkrītoši skaļi dipinot priekšnamā. Ieejas durvis aizvērās, atdalot mani no viņu aizvainojuma.
Komforta cena
Es paliku viena. Dzīvoklī bija kluss, tikai ledusskapis virtuvē ierasti dūca. Dīvaini, bet es nejutu vainu. Es piegāju pie spoguļa priekšnamā. No turienes uz mani skatījās nevis “padzīvojusi sieviete”, kā izteicās meita, bet gan vienkārši noguris cilvēks, kurš pirmo reizi ilgu gadu laikā atļāva sev ieelpot pilnu krūti. Es izņēmu telefonu.
Ekrāns bija pilns ar neatbildētiem zvaniem no māsas (acīmredzot Elīna jau bija paspējusi piezvanīt un pasūdzēties) un ziņām no Reiņa ar saitēm uz rakstiem par “smago Baltijas klimatu”. Es atvēru taksometra lietotni. Parasti es izvēlējos “Ekonomisko” un izgāju pie kāpņu telpas piecas minūtes iepriekš, lai neliktu vadītājam gaidīt. Pirksts pierasti pastiepās uz apakšējo rindu ar vismazāko cenu.
A tad es atcerējos meitas seju, kad viņa runāja par “aktīvo dzīvi”. Es pārcēlu pirkstu uz klasi “Komforts+”. Melnā mašīna, plašs salons, pieklājīgs šoferis, kurš klusē, ja viņam neprasa. Starpība trīs eiro. Tasītes kafijas cenā. Vai mana jaunā cieņas cena. “Pasūtīt”. Mašīna būs pēc septiņām minūtēm. Tieši paspēšu apģērbties. Es uzvilku mēteli — labu, kašmira, ko taupīju “iziešanai”.
Un kāda vēl iziešana var būt svarīgāka par soli jaunā dzīvē? Kamēr lifts nolaidās, es izdarīju vēl kaut ko.
Galvenā atziņa
Iegāju telefona iestatījumos, atradu meitas numuru un nospiedu “Uz laiku bloķēt”. Ne uz visiem laikiem. Uz divdesmit četrām stundām. Man vajadzēja parakstīt dokumentus klusumā. Man vajadzēja klusumu, lai beidzot sadzirdētu pati sevi. Es izgāju no kāpņu telpas. Melnais automobilis maigi piebrauca pie apmales. Šoferis izkāpa un atvēra man durvis.
— Labrīt, — viņš teica. — Kur braucam?
— Uz jaunu dzīvi, — es pasmaidīju, sēžoties siltajā sēdeklī. — Bet vispirms — uz Brīvības ielu.
Rimi lielveikalos gaidāmas netipiskas izmaiņas – Latvijā viss tiks ieviests jau tuvākajos mēnešos
Mēs sākām braukt. Aiz loga zibēja pelēkās novembra ielas, bet es redzēju priekšā augstas priedes un dzirdēju aukstās, bet tik brīvās jūras šalkoņu. Jūs varētu rīkoties tāpat? Vai arī uzskatāt, ka vecākiem ir pienākums palīdzēt bērniem līdz pēdējam, pat ja jānākas zaudēt savu komfortu?
Stāsts uzsver, ka ir svarīgi noteikt skaidras robežas pat ar pieaugušiem bērniem. Dace (māte) trīsdesmit gadus atteicās no sevis, lai palīdzētu bērniem, taču tas noveda pie tā, ka bērni sāka uzskatīt viņas resursus par pašsaprotamu.
Galvenā mācība: Pārmērīga upurēšanās var radīt nevis pateicību, bet gan uzskatu par tiesībām.
