Marina un Igors klusējot izkrāmēja mantas no mašīnas. Jau stundu — klusējot. Sākumā par kaut ko runāja — par to, kā izvietos mēbeles, kur iekarinās šūpoles, ko pavasarī stādīs dārzā. Pēc tam — klusums
Katrs aizgāja savās domās. Un šīs domas, ja godīgi, nebija priecīgas. Viņi nopirka šo māju ar cerību, ka, mainot dekorācijas, arī izrāde norisināsies citādi. Muļķības, protams. Jo, lai kur tu atrastos — tevi ieskauj nevis vieta, bet tava sāpe. Un tu to nes līdzi kā vecu koferi.
— Igor, paskaties! — Marija sastingu pie dārza vārtiem.
Aiz ceriņu krūmiem kāds vēroja viņus — sasprindzināti, vērtējoši. Lielas, saprātīgas acis, pelēks, saķepušas spalvas kažoks, ievilkts aste.
Suns. Laikam gan vācu aitu šķirnes. Jau ne jauns.
— Kurš tas ir? — Igors apstājās, turot rokās kasti ar traukiem.
Suns iznāca no krūmiem, piegāja pie vārtiņiem un apsēdās. Kā sardze. Tikai skatījās kaut kā apjukuši.
— Varbūt klaiņojošs? — Marija paraustīja plecus.
— Klaiņojošs? Šādā nomalē?
Marina spēra soli sunim pretī. Tas pēkšņi zemu, brīdinoši norūcās.
— Hei, kas tev kaiš? — Marija izbrīnījās. — Mēs tagad te dzīvojam.
Suns turpināja rūkt, nepārtraukti vērodams Igoru. Viņš nolika kasti un lēnām piegāja tuvāk vārtiem.
— Labi, tiksim ar to galā vēlāk, — noguris teica viņš. — Vispirms ienesīsim mantas.
Smieklīgas situācijas no dzīves, it kā būtu nokopētas no populārām anekdotēm
Kad satumsa, viņi vēl joprojām šķiroja kastes. Māja bija liela, ar sarežģītu plānojumu, ar negaidītiem stūriem un vecām, čīkstošām grīdām. Dīvaini mājīga, bet sveša. Kā viesnīca, kurā pārnakšņo pirmo reizi.
— Paklausies? — Marija pēkšņi ierunājās.
Aiz durvīm kāds dauzās. Un klusi smilkstēja.
— Viņa joprojām ir šeit, — Igors piegāja pie loga un atvēra aizkaru.
Mēness gaismā uz lieveņa gulēja suns. Galvu uzlikusi uz ķepām. Un raudzījās uz durvīm tā, it kā cerētu, ka tās tūlīt atvērsies un kāds iznāks.
— Man liekas, — lēnām teica Marija, — ka tas nav vienkārši kāda suns.
Viņi pavadīja pirmo nakti mājā, klausoties jaunās skaņās. Klusa grīdas dēļu čīkstēšana. Zaru šalkoņa aiz loga. Un šī nemainīgā, spītīgā elpa aiz durvīm. Suns neaizgāja.
No rīta Igors iznāca uz terases. Suns gulēja pie lieveņa — modrs. Viņi skatījās viens uz otru vairākas garas sekundes.
— Klausies, — sacīja Igors, — tev vajag atrast citu māju. Mēs tagad te dzīvojam. Suns nepakustējās. Marija iznāca uz lieveņa ar bļodu ūdens.
— Gribi dzert? Ņem.
Viņa uzmanīgi nolika bļodu un atkāpās. Suns piesardzīgi ošņāja, bet nepiekāpās tuvāk.
— Igor, paskaties, viņa taču izsalkusi. Un noteikti nobijusies.
— Nemaz nedomā, — viņš atbildēja. — Mums pašiem problēmu līdz kaklam. Marija nopūtās.
— Mēs nevaram vienkārši izlikties, ka viņas nav.
— Un ko tu piedāvā? Paņemt viņu? Mums tieši suns tagad pietrūka.
Marija klusēja. Starp viņiem iestājās klusums, piesātināts ar neizteikto, kas viņiem sekoja, noslēpusies stūros, starp vārdiem. Vēlāk tajā pašā dienā pie viņiem iegriezās kaimiņiene — pilnīga sieviete ap sešdesmit, krāsainā kleitā.
— Ak, jūs esat jaunie saimnieki! Es esmu Viktorija, dzīvoju divas mājas tālāk, — viņa runāja ātri, it kā baidītos, ka viņu pārtrauks. — Skatos — jauna mašīna. Domāju, jāieiet iepazīties. Kopš Juris aizgāja, neviens šeit nav bijis. Tikai viņa mantinieki — atbrauca uz brīdi un ātri māju pārdeva.
— Juris bija iepriekšējais saimnieks? — jautāja Marija.
— Jā, labs cilvēks bija, bet vientuļnieks. Pēc sievas aiziešanas pilnībā noslēdzās. Tikai ar savu Laiku runājās.
— Ar Laiku?
—Jā, ar suni taču.
Viņa paskatījās aiz vārtiem un atkal izplēta rokas:
— Ak jā, re, kur viņa ir! Protams, kur gan viņai likties. Tā taču Jurīša Laika. Viņš ar viņu nekad nešķīrās. Vienmēr teica: “Viņa man vienīgā ģimene palikusi.” Igors un Marija apmainījās skatieniem.
— Bet viņa mantinieki, bērni? — piesardzīgi jautāja Igors.
— Kādi bērni! Brāļadēli! Viņi dzīves laikā neparādījās, bet tiklīdz aizgāja — nākamajā dienā jau klāt. Tikko atvadījās — jau staigāja ar nekustamā īpašuma aģentu. Pārdeva visu un aizbrauca. Par Laiku, izskatās, vispār neaizdomājās.
— Ak, es viņai reizēm ēdienu nēsāju, bet viņa nenāk tuvāk. Baidās laikam. Vai varbūt gaida vēl. Dzīvnieki, viņi saprot vairāk, nekā mēs domājam. Kad kaimiņiene bija aizgājusi, Marija klusējot izņēma no ledusskapja desas iepakojumu.
— Viņa nav mūsu problēma, — teica Igors.
— Bet kurš tad viņai ir? — klusi jautāja Marija, griežot desu. — Viņai nav neviena.
— Mums arī, — sāka Igors, bet apklusa.
Vakarā viņš sēdēja uz lieveņa un vēroja, kā Marija uzmanīgi tuvojas Laikai ar bļodu. Suns ošņāja, bet neēda. Tikai piesardzīgi skatījās.
— Labāk atstāj viņu mierā.
— Es tikai gribu palīdzēt, — Marija atgriezās uz lieveņa, turot tukšo bļodu. — Viņa nav vainīga, ka tika te atstāta.
— Tu gribi teikt, ka mums viņa jāpaņem?
— Un kas slikts tajā? Paskaties uz viņu — viņa meklē mājas.
— Mēs paši vēl nezinām, vai šīs ir mūsu mājas! Mēs šurp atbraucām jo…pati zini — Igors apklusa, novērsies.
Kas bija noticis Marijai un Igoram, kāpēc viņi pārcēlās dzīvot un laukiem prom no visiem un ko panāca suns lasi otrajā lapā
Turpinājums otrajā lapā ⇓
