Lasi vēl: Suns gulēja uz sliedēm un nemēģināja aizbēgt, pieejot tuvāk sapratām iemeslu
Miglainajā laternas gaismā Marija redzēja, kā saspringa viņa pleci. Pazīstamā poza. Aizvērtā, kā aizslēgtas durvis.
— Mums būs jauna dzīve, — klusi teica viņa. — Un varbūt tajā ir vieta arī viņai.
— Kam? Sunim? — Igors rūgti pasmīnēja. — Tu vienmēr mēģini kādam palīdzēt, Marija.
Viņi aizgāja gulēt. Marija domāja, ka neaizmigs, bet nogurums uzvarēja. Viņa pamodās no tā, ka kāds klusi klauvēja pie durvīm. Vai arī šķita, ka klauvēja. Vēl sekundes desmit viņa gulēja ar aizvērtām acīm, klausoties tumsā. Klusums. Tikai vējā sašūpojušies koku zari čaukstēja aiz loga.
Viņa piecēlās, apsedza plecus ar jaku un izgāja gaitenī. Pie durvīm neviena nebija. Bet, atverot tās, viņa ieraudzīja, ka suns vairs neguļ uz lieveņa. Stāvēja. Un skatījās viņai tieši acīs. Ilgi, uzmanīgi. Marija klusi sacīja:
— Nāc.
Un Laika pakustināja asti. No rīta Igors iznāca gaitenī un apstājās. Laika gulēja uz paklājiņa pie durvīm. Tik mierīgi, it kā tur būtu gulējusi vienmēr.
— Tu viņu ielaidi? — viņš vaicāja.
— Jā, — atbildēja Marija, sagatavojot brokastis. — Viņa ienāca pati.
— Un tu domā, ka tā ir norma?
— Es domāju, ka viņai šeit ir vieta.
Laika piecēlās, izstaipījās un pienāca pie Marijas. Ar savām acīm viņa teica vairāk nekā vārdi.
— Bet kāpēc viņa neuzticas man? — Igors nomurmināja.
Marina paraustīja plecus:
— Varbūt tu viņai atgādini to, kurš aizgāja.
Laika palika. Pirmās dienas viņa uzturējās tikai gaitenī vai pie lieveņa. Piesardzīgi uzlūkoja Igoru, bet negrieza muguru. It kā vērtēja, sprieda. Pamazām viņa sāka doties līdzi Marijai dārzā, sēdēja līdzās, kad viņa stādīja puķes vai laistīja dobes. Viņas klusēja kopā. Un šajā klusumā bija vairāk siltuma nekā visos iepriekšējos mēnešos.
Lasi vēl: Vīrietis atkritumu tvertnē atrada maisiņu, vēlāk tā saturs mainīja viņa dzīvi
Igors vēroja to visu no malas. Viņam nepatika, ka Laika no viņa izvairās. Viņš mēģināja runāt ar viņu, cienāja ar ēdienu — suns paņēma, bet ātri atkāpās.
— Zini, — reiz sacīja Igors, sēžot uz lieveņa, — man šķiet, ka viņa saprot vairāk, nekā mēs domājam. It kā viņa zinātu, ko mēs jūtam.
— Protams, saprot, — Marija pasmaidīja. — Viņa taču pati ir piedzīvojusi daudz ko.
— Mēs arī.
Viņi apklusa. Saule lēni slīdēja pār mājas sienām, koku ēnas izstiepās garākas. Laika gulēja blakus Marijai, galvu uzlikusi viņai uz kājām. Tajā vakarā Igors piesēdās blakus Laikai un klusi teica:
— Piedod, ka es tevi nesapratu. Piedod, ka negribēju pieņemt. Vienkārši… Es baidījos. Mēs ar Marinu piedzīvojām ko tādu… Viņa bija astoņus gadus veca…
— Un pēc tam mēs viens otram kļuvām sveši. Ne tāpēc, ka nemīlējām… Vienkārši — sajūtas bija pārāk lielas. Laika piecēlās un pielika galvu viņam pie ceļa. Viņš klusi noglaudīja viņas kažoku.
No tās dienas viņa vairs nebaidījās no viņa. Pienāca tuvāk. Apsēdās blakus. Dažreiz pat uzlika purnu uz viņa ceļa. Viņi vairs nerunāja par to, kas bija. Bet viņi kļuva par ģimeni. No jauna. Trijatā.
Un reiz, kad Igors atgriezās mājās no pilsētas, viņš redzēja: Marija stāv dārzā un smejas. Laika skrēja ap viņu, kā kucēns. Un pēkšņi paspēra pāris soļus uz priekšu, uzmetās uz muguras, ķepas augšā. Tā, kā to dara tikai suns, kurš beidzot ir mājās. Igors pasmaidīja. Un saprata — viņi arī ir beidzot mājās.
