Kad Māra palika viena, viņai bija tikai 27 gadi, bet dēlam Mārtiņam bija 3 gadi. Vīrs Andris toreiz aizgāja “uz laiku”, jo viņu bija nogurdinājusi “rutīna”, viņš tā arī nekad vairs neatgriezās.
Māra uzzināja, ka “rutīna” patiesībā bija netāla kaimiņiene vārdā Lāsma. Tādā mazā miestiņā kā Mālpils, visi viens otru zināja un pazina. Sākumā Māra skuma, taču vēlāk saprata, ka dēla dēļ viņai uz dzīvi ir jāskatās citādi.
– Es tevi izaudzināšu. Vienalga, kā, bet tu būsi laimīgs.
Katru rītu Māra cēlās jau ap 5, tad Mārtiņu nogādāja bērnudārzā un devās uz darbu – uz pārtikas rūpnīcu, kas atradās Ropažos. Tur viņa nostrādāja desmit gadus, un ļoti reti, kad ņēma brīvu dienu. Viņa bija tiešām nogurusi, bet nekad neļāva savam dēlam to redzēt, jo viņa vienmēr bija viņam “stiprā mamma”.
Vakaros viņa darīja dažādus citus darbiņus, par ko varēja nopelnīt, piemēram, adīja. Viņa sēdēja pie loga bieži vakaros, pat pēc pusnakts un bieži domāja – vai ar to būs gana, lai dēlam nodrošinātu pilnvērtīgu dzīvi? Un katru reizi, kad viņš viņu apskāva un teica: “Mammu, tu esi vislabākā,” — viņa noticēja, ka būs.
Gadi ritēja. Mārtiņš auga ne tikai liels, bet arī labs. Viņš vienmēr pateica “paldies”, pat, ja tajā dienā viņa pasniedza viņam tikai mazliet auzu pārslu putras, jo… nekā cita nebija. Viņš zināja, ka mamma strādā daudz vairāk nekā citi vecāki, un reizēm, savā bērnības naivumā, zīmēja, sakot:
— Kad izaugšu, es nopelnīšu daudz naudas un uzcelšu tev māju, kur logi būs silti pat ziemā.
Un Māra tikai pasmaidīja:
— Es jau dzīvoju vislabākajā mājā, jo tajā mājā man esi tu.
Skolā Mārtiņš bija kluss, bet izcils. Viņam bija gaiša galva. Kad skolotāja reiz jautāja, kas viņu iedvesmo, viņš atbildēja:
— Mana mamma!
Vidusskolas izlaiduma dienā Māra, nogurusi pēc nakts maiņas, atnāca uz ceremoniju vecajā mētelī. Viņas mati bija drusku sirmi, bet acis — tādas pašas kā toreiz, kad viņa solīja izaudzināt dēlu. Kad Mārtiņš saņēma diplomu, viņš noliecās, noskūpstīja mammu uz vaiga un čukstēja:
— Tas ir tavs darbs, mammu!
Pagāja vēl daži gadi. Mārtiņš studēja arhitektūru. Bija grūti – viņš studēja pa dienu, bet vakaros strādāja, tieši tā kā viņa mamma savulaik. Jo viņš nevarēja dzīvot Rīgā un prasīt vēl vairāk naudu mammai. Bija jāiztiek pašam. Viņš nelūdza Mārai palīdzību, bet viņa – katru nedēļas nogali, pēc tam, kad viņš brīvdienās bija atbraucis uz Mālpili, braucot atpakaļ, viņa deva viņam līdzi pašceptus pīrāgus un piekodināja tos apēst. “Neaizmirsti paēst, un vienmēr lepni turi galvu paceltu!” – Māra teica.
Lasi vēl: Žurnāls atklāj negaidītas ziņas par 89 gadus vecā komponista Raimonda Paula šā brīža situāciju
Mārtiņš studijas beidza ar izcilību, viņš atvēra savu arhitektūras biroju. Viņam bija tik lieliskas darba spējas un talants, ka pavisam drīz vien viņam parādījās pirmie klienti. Gāja gadi, Mārtiņš daudz strādāja, un krāja. Katras brīvdienas viņš devās pie mammas uz Mālpili.
Kādu oktobra vakaru svētdienā viņš aizbrauca atkal pie mammas, viņam rokās bija neliela aploksne. Tajā bija atslēgas.
— Kas tas ir? — viņa brīnījās.
— Tava māja. Ropažos. Tuvāk Rīgai. Tur netālu ir neliels ezeriņš. Lai tu varētu katru rītu dzert kafiju un skatīties uz rāmo ezeru.
Viņa pasmaidīja, taču galvu tikai pakratīja.
— Es negribu neko mainīt. Man te ir labi.
— Bet, mammu… tu esi pelnījusi vairāk.
Māra pasmaidīja, paņēma viņa plaukstu un klusi teica:
— Dēls, es jau esmu saņēmusi visu, ko es vēlējos. Tu esi mans lielākais sasniegums.
Viņi apskāvās. Klusums ap viņiem kļuva tik silts, it kā pati dzīve būtu uz mirkli apstājusies. Galu galā, uz Ropažu skaisto, Mārtiņa paša projektēto omulīgo namiņu pārcēlās viņš pats – lai vienkārši būtu tuvāk savai mammai.
