Viņa… iegāja atpakaļ namiņā, paņēma Māras aizmirsto, pus apēsto čipsu paku un apņēmīgi iemeta to atkritumu tvertnē. Tad viņa ieslēdza mūziku — nevis kaut ko fonam, bet skaļu, ritmisku džeza plašu.
— Sarmīt, uzliec vēl tēju. Iev, atver to dārgo, ko tu atvedi. Mēs nekur nebraucam.
Nākamās trīs stundas bija tieši tādas, par kādām Līga bija sapņojusi. Bez skriešanas, bez aizrādījumiem un bez bailēm par saplēstām tējkannām. Viņas sēdēja uz laipas, mērcēja kājas vēsajā ezera ūdenī un runāja par visu — par bērnību, par sapņiem un par to, ka četrdesmit pieci gadi ir tikai sākums īstai brīvībai.
Nākamajā rītā, kad telefons nopīkstēja ar Māras aizvainoto ziņu par “nesagaidīto rīcību”, Līga to izlasīja, sēžot uz terases ar kafijas tasi rokās. Viņa vairs nejuta ne vainas apziņu ne ko citu. Viņa neatbildēja ar gariem paskaidrojumiem. Līga vienkārši ierakstīja: «Mār, ceru, ka meitēnam viss labi. Bet nākamreiz tiksimies kafejnīcā — tur tiešām būs drošāk mūsu draudzībai.»
Noliekot telefonu malā, Līga saprata — viņa nav pazaudējusi draudzeni. Viņa beidzot ir atradusi pati sevi. Un šī atziņa bija labākā dzimšanas dienas dāvana, ko viņa jebkad bija saņēmusi.
— Tas arī viss, — viņa klusi sev noteica. — Četrdesmit pieci. Jautri nosvinēju.
Vēl nākamajā dienā Māra uzrakstīja īsu ziņu: «Mēs esam negulējuši. Ar meitu viss kārtībā. Bet, ja godīgi, es apvainojos. Negaidīju, ka tu tā izturēsies.»
Līga pārlasīja ziņu vairākas reizes. Sākumā sajuta pārsteigumu, pēc tam — nogurumu. Vakarā piezvanīja Ieva:
— Nepārdzīvo, Līga. Visi redzēja, ka tu neesi vainīga. Vienkārši Mārai viss vienmēr ir pārmērīgi. Viņa ir māte-varone, bet dažreiz pārsniedz robežas.
— Jā, es vairs neko nesaku, — atbildēja Līga. — Tikai žēl. Gribējās, lai šī diena paliek atmiņā ar siltumu. Bet sanāca kā bērnudārzā.
— Toties tagad zini, kuru aicināt uz pirti, bet kuru — nē, — pasmīnēja Ieva.
Es izdomāju viņai lielisku dāvanu – atbrīvošu viņu no savām turpmākajām dzimšanas dienām.
Līga pasmaidīja. Noņēma no plaukta atlikušo zāļu tēju, ieelpoja liepziedu aromātu. Svētki neizdevās, bet galveno secinājumu viņa izdarīja: nedrīkst ziedot savus priekus svešu robežu dēļ.
