Pagājušajā svētdienā nozvanīja durvju zvans.
— Kas tur ir? — es pajautāju.
— Mamm, tā esmu es… es braucu garām. Vai drīkst ienākt?
Māra ienāca dzīvoklī ar nelielu maisiņu. Viņa izskatījās citādāk — mati saņemti vienkāršā astē, sejā minimums kosmētikas. Viņa kaut kā bikli apskatīja priekšnamu, it kā redzētu to pirmo reizi.
— Re, — viņa pasniedza man maisiņu. — Tur ir eklēri no tās konditorejas, kas tev patīk. Un… mamm, tēt…
Viņa saminstinājās, skatoties uz saviem zābakiem.
— Izrādās, pods pats no sevis nemazgājas, — viņa pēkšņi pateica un nervozi iesmējās. — Un rēķini… Dievs, no kurienes rodas tik daudz rēķinu? Un dzīvokļa saimnieks vakar bija atnācis, rāja mani par pleķi uz parketa. Es gandrīz gribēju teikt: “Tas ir arī mans dzīvoklis pēc likuma!”, bet tad atcerējos, ka nē. Nav mans.
Juris pasmīnēja, paņemot kūku maisiņu.
— Nāc iekšā, “īpašniece”. Tējkanna tieši uzvārījās.
Mēs sēdējām virtuvē un pirmo reizi ilgā laikā vienkārši sarunājāmies. Ne par likumiem, ne par daļām un ne par naudu. Par to, kā viņai iet darbā, par kaprīzo Valdi, par to, ka viņa grib paņemt kaķi, bet tagad saprot, kāda tā ir atbildība. Kad viņa gāja prom, viņa uz sliekšņa mani apskāva. Cieši, kā bērnībā.
— Zini, — viņa man pačukstēja ausī. — Es joprojām uzskatu, ka jūs rīkojāties nežēlīgi. Bet… šķiet, es sāku saprast, kāpēc jūs to darījāt.
Es skatījos viņai pakaļ, līdz lifta durvis aizvērās. Mēs ar Juri aizvērām durvis un atgriezāmies savā klusajā, mājīgajā viesistabā. Uz dvēseles bija miers. Jā, mēs iemācījām viņai būt pragmatiskai. Mēs iemācījām viņai vērtēt komfortu. Bet galu galā mēs iemācījām viņai galveno — to, ka īsta brīvība sākas tur, kur tu uzņemies atbildību par savu dzīvi pati.
Bet pankūkas… Pankūkas es noteikti izcepšu nākamajā svētdienā, kad viņa atkal nāks ciemos. Ne tāpēc, ka man tas būtu jādara. Bet tāpēc, ka es viņu mīlu. Un tagad šī mīlestība vairs neož pēc sadzīves kalpošanas. Tā smaržo pēc cieņas.
