Marija līdz pēdējam brīdim atteicās pārcelties uz Rīgu kopā ar dēlu, dodot priekšroku dzīvei dzimtajā ciematā.
– Māmiņ, es vienmēr esmu aizņemts darbā, Dacei beidzās bērna kopšanas atvaļinājums, un mēs nevarēsim bieži tevi apciemot,” teica Daniels. – Tu nekļūti jaunāka, ir grūti dzīvot vienai. Mums ir liels dzīvoklis, tāpēc varam dzīvot visi kopā.
Marija negribēja traucēt jauno ģimeni, bet dēls un vedekla uzstāja, un viņai nebija spēka un varēšanas ziemā tīrīt sniegu un nest malku. Kad viņa bija jaunāka, viņa nemanīja, cik tas ir grūti, bet pagājušajā gadā kaut kā tomēr tika galā, bet ar lielām grūtībām. Tāpēc pēc kārtējā uzaicinājuma piekrita un nolēma uz ziemu pārcelties pie saviem bērniem, un tur – redzēsim.
– Tavu māju vajadzētu izlikt pārdošanā, – teica Daniels. – Ja mēs to tagad atstāsim bez uzraudzības, viss sabruks, un tad tu to vispār nevarēsi pārdot.
– Varbūt mums nevajadzētu? – Marija bija noraizējusies. – Tā ir mana māja, tu esi vienīgais dēls, un tu vēlāk izlemsi, ko ar to darīt.
Tikai Daniels un Dace neuzskatīja par vajadzīgu atstāt īpašumu bez uzraudzības un nekavējoties sāka meklēt pircējus. Marija tikai smagi nopūtās un glābiņu meklēja saziņā ar mazmeitu, mazo Karīnu.
Viņa gāja uz bērnudārzu, un, ja bija vajadzība, palika mājās pie vecmāmiņas. Marija labi rūpējās par mazmeitu un negribēja būt par spundi, tāpēc palīdzēja mājas darbos cik varēja. Kamēr viņas dēls un vedekla bija darbā, viņa uzkopa un gatavoja ēst, un viņi nāca un pēc vakariņām vienkārši atpūtās. Sākumā vedekla mēģināja viņu pārliecināt, ka viņa visu var izdarīt pati.
– Tev droši vien ir grūti, tāpēc vairāk atpūties, teica Dace.
– Tas nekas, man ir prieks, – atbildēja Marija.
Tad bērni pierada, ka visi mājas darbi ir mātes ziņā, un visu uztvēra kā pašsaprotamu. Pēc sātīgām vakariņām viņi tikai atgrūda no sevis šķīvjus un uzreiz paņēma telefonus. Marija tīrīja, gatavoja ēst un pat gludināja dēla drēbes, jo vedeklai nekam nebija laika. Brīvdienās Dace un Daniels centās aizbēgt no mājām, atstājot Karīnu pie vecmāmiņas. Viņi kopā pavadīja jautru un interesantu laiku, tikai dažreiz Marija bija tā nogurusi, ka lūdza viņus pašiem paveikt mājas darbus.
Vienu nedēļas nogali Marija pateica, ka nevarēs pieskatīt Karīnu.
– Nu, tas gan ir nepatīkams pārsteigums, – Dace nebija priecīga. – Mums bija plāni šai sestdienai, un tagad mums viss jāatceļ.
– Piedod, meitiņ, bet es nejūtos labi, – atvainojās Marija. – Man vajag kādu laiku atpūsties, tad es atkal pārņemšu vadību.
Lasi arī: Ikvienu sagaida bagātīga jāņogu raža. Es atklāju savu “noslēpumu”: kā pabarot krūmus jūnijā-jūlijā
Viņa nepamanīja, kā patiešām sāka visu darīt pati. Ja pirmajā reizē Dace vismaz nedēļas nogalēs gatavoja ēst un iepirka pārtiku, tad tagad viss bija pārgājis uz māmuļas pleciem..
– Ar ko mūs šodien pabaros vecmāmiņa? – viņa varēja pajautāt, iznākot no savas istabas sestdienas pusdienlaikā.
Marija tobrīd jau bija nogurusi, jo visu rītu bija pavadījusi kopā ar nemierīgo Karīnu. Viņas dēls un vedekla paēda, kaut ko skatījās telefonos un smējās, tad aizgāja katrs savā virzienā, un viņa atkal palika dzīvoklī kopā ar mazmeitu.
Omīte atklāj, ko patiesībā nozīmē, ja kaķis izvēlas gulēt saimnieka gultā
Vairāk nekā nogurums Mariju nomāca normālas saziņas trūkums, un viņa vairākas reizes pārmeta bērniem.
– Ko jūs visu laiku skatāties šajos telefonos? – viņa nesaprata vakariņu laikā. – Tu labāk pastāsti, kā pagāja diena, kādas ziņas vai plāni rītdienai.
– Māmiņ, es visu dienu darbā nevaru pacelt galvu, un tagad es gribu izlasīt ziņas, – Daniels atbildēja.
– Un es esmu sarakstos ar draugiem, – atbildēja Dace. – Dienas laikā man nav laika to darīt, tāpēc tagad ķeru brīvās minūtes.
Arī mazā Karīna mēģināja paķert telefonu, bet vecmāmiņa viņai neļāva un pierunāja lasīt grāmatu vai spēlēt interesantas spēles. Pensionāre saprata, ka savu dēlu un atvasi parunāt nevar, taču viņa centās nodrošināt mazmeitai laimīgu bērnību, kas nebija viegli.
Viņa arī vēlējās atgriezties mājās, savā ciematā, pie malkas un sniega. Tur viss bija ļoti skaidrs un vienkāršs: no rīta apsildi māju, attīri sniegu, pagatavo ēdienu, aprunājies ar kaimiņiem, un līdz vakaram esi brīvs. Trīs mēnešos savas dzīves šeit Marija nekad nebija redzējusi kaimiņus, visi vienmēr steidzās, un pat dēls un vedekla bija pieraduši viņu redzēt tikai caur telefonu.
Visu izmainīja viens notikums…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk