– Nu, kādas gan tās varētu būt “mājas”? – Daniels bija sašutis, kad māte viņam pastāstīja par savu vēlmi. – Mēs meklējam pircēju mājai un vispār jūs tik labi mūsu dzīvi esat sakārtojuši.
– Bet tu taču pats ar visu tik un tā tiek galā, kamēr manis te nebija, – sieviete nesaprata. – Dace ir ātra un veikla meitene, viņa visu var izdarīt pati.
– Mamma, mēs daudz strādājam, esam noguruši, un mums tam vispār nav laika, – nervozi sacīja Daniels. – Tev ir daudz brīvā laika, tu varat mums palīdzēt, lai mums būtu nedaudz brīvā laika…
Marija jutās kā kalpone dēla mājā, taču nespēja to pateikt tieši. Sieviete gaidīja, ka viss kaut kā atrisināsies. Beigās tā arī notika, bet ne tādā veidā kā māmuļa būtu vēlējusies…
Tajā dienā Marija pabaroja mazmeitu ar pankūkām ar ievārījumu no ogām un riekstiem, ko pati pagatavoja un atnesa kā dāvanu. Visu šo laiku tas bija glabājies pieliekamajā, un tagad bija pienācis laiks to atvērt.
Tikai viņa nezināja, ka Karīna ir alerģiska pret riekstiem, un pēc ēšanas viņai pēc dažām minūtēm sāka parādīties plankumi un nieze. Pensionāre nobijās un sāka zvanīt savai svainei. Viņa dažu minūšu laikā viņa atbrauca ar taksometru, iedeva meitai zā**s un pārmācīja sievasmāti.
– Bērnam varētu būt tūska, vai jūs saprotat, ko darāt? – Dace paceltu balsi.
– Piedod man, es tā negribēju, – ra***ja Marija. – Ja tu būtu mani brīdinājusi, tas nebūtu noticis.
– Labi, tātad tā ir arī mana vaina? – Dace nespēja nomierināties. – Vai tev nevajadzēja vairāk uzmanības pievērst saviem pienākumiem?
– Kādiem pienākumiem, es taču šeit neesmu kalpone, vai ne? – Marija nespēja valdīt emocijas.
– Vai tu domā, ka mēs tevi izvedām no tās bedres tikai no žēlsirdības? – aizvainojās viņas dēla sieva. – Ja jūs pārcēlāties uz tik labiem apstākļiem, tad, protams, jums ir pienākumi. Tas viss bija jūsu dēla teiktais, ka mums būs vieglāk. Un es jau no paša sākuma zināju, ka no šīs idejas nekas labs neiznāks.
Marija sagaidīja dēlu no darba un nolēma pati risināt smago sarunu.
– Ar Karīnu viss ir kārtībā, un tas ir galvenais, – sacīja Daniels. – Tev tikai turpmāk jābūt uzmanīgākai.
– Dēls, man žēl, – viņa nespēja izteikt visu, kas bija sakrājies…
Kāpēc es nekādā gadījumā negatavoju ievārījumu ziemai un uzskatu to par pagātnes palieku?
Nākamajā rītā viņa atsaucās uz nogurumu un lūdza, lai viņas vietā aizved Karīnu uz bērnudārzu. Dace neapmierināti noburkšķēja un skaļi aizcirta durvis, lai atvadītos. Dēls paklusa, atvadījās un skrēja pakaļ sievai, velkot meitu aiz rokas. Marija sapakoja personīgās mantas, aizslēdza durvis un devās uz dzelzceļa staciju. Pēc garāka brauciena ar vilcienu, un gājiena ar kājām, viņa jau bija mājās.
– Kas tie par izlēcieniem? – vakarā pa telefonu viņai pajautāja dēls. – Jā, vakar mums sanāca nesmuki viss, un mēs visi mazliet satrakojāmies, bet tas nav iemesls, lai uzvestos kā bērns.
– Es nerīkojos kā bērns, – nogurusi atbildēja Marija. – Es tikai sapratu, ka šīs ir manas mājas, un es neļaušu tev tās pārdot, kamēr vien esmu šeit. Pēc tam rīkojies, kā tev šķiet pareizi.
– Tātad tev tā māja ir svarīgāka nekā mēs un tava mazmeitu? – Daniels nesaprata.
– Un vai tu mani novērtē kā savu māti, vai kā kalponi, uz kuru var izlādēt emocijas? – Marija jautāja, nojaušot atbildi.
Daniels apvainojās un nolika klausuli un nedēļu nesazvanījās. Marijai nebija viegli, taču tuvojās marts, kas nozīmēja, ka drīz varēs sākt darbu pie sava zemes gabala. Nogurusi fiziski, viņa jutās mierīga dvēselē. Iespējams, tā bija taisnība, ka viņa bija slikta palīdze savam dēlam un vedeklai, taču citādi viņa nevarēja rīkoties. Tagad viņa droši zināja, ka līdz pēdējai dienai neatstās savas ģimenes mājas.
Vedekla apvainojās un nemaz neinteresējās par šo situāciju. Viņas dēls piezvanīja un pat apsolīja atbraukt nedēļas nogalē, lai palīdzētu kartupeļu stādīšanā. Marija nevienam neko nelūdza, viņa tik labi tika galā, cik vien spēja. Un ar to, ko viņa netiak galā, ar to palīdzēja kaimiņi. Šeit viņa jutās brīva un nevienam nejutās neko parādā…