Marija gaidīja pensiju kā atvaļinājumu. Un, lūk, beidzot pienāca laimīgā diena. Sieviete klāja svētku galdu, atvadījās no kolēģiem un aizgāja, bet viss neizvērtās tik skaisti
Priekšā viņu gaidīja bezrūpīga dzīve ar iespēju gulēt un atpūsties, cik vien sirds kāro. Nekādu pārbaužu, priekšniecības neapmierinātības un kolēģu zobgalību. Savu nākotnes laika pavadīšanu Marija bija izplānojusi jau pirms gada: gulēt līdz deviņiem no rīta, nesteidzīgi brokastot, pēc tam pastaigāties un darboties mājās. Tad pēc plāna sekoja garšīga launaga maltīte, hobijs vai tikšanās ar draudzenēm. Dienu noslēdza vieglas vakariņas un romantiska melodrāma.
Atšķirībā no lielākās daļas pensionāru, finansiālajām problēmām nebija jātraucē sievieti. Papildus pensijai viņai bija arī uzkrājumi, kuros Marija pēdējo desmit gadu laikā bija ieguldījusi daudz. Bērni jau sen bija pieauguši, dzīvoja patstāvīgu dzīvi un nelūdza finansiālu atbalstu, turklāt Marija jau sen un skaidri bija paziņojusi, ka finansiāli viņus atbalstīt negrasās:
– Es apmaksāju universitāti un koledžu, palīdzēju iegādāties dzīvokļus. Tālāk ejiet paši. Es vienmēr būšu priecīga jūs redzēt, pat paēdināšu ar to, kas būs ledusskapī, bet uz vairāk neceriet.
Bērni visu saprata un nekad nelūdza mātei. Nu labi, reizēm aizņēmās, bet vienmēr precīzi atmaksāja visu summu noteiktajā dienā.
Nedaudz mulsināja znots: vīrietis nespēja pieņemt, ka Marijas iekrājumi nepieder visai ģimenei.
– Kaut kā tas nav pareizi, – viņš kādu laiku teica sievai, – kāpēc tev mātei jāatdod? Viņai jau neko daudz nevajag, bet mums ar tevi vajag gan mēbeles mainīt, gan mašīnu nopirkt.
– Un kāpēc mammas ietaupījumi būtu jāpatur mums? Viņa to pati nopelnīja, tātad arī tērēs pēc saviem ieskatiem.
– Nu bet vienalga. Mūsu ģimenē pieņemts dalīties.
– Tavi vecāki gan īpaši nedalās?
– Tāpēc ka viņiem nav liekas iespējas.
Un tā bija patiesība: Dāvis nebija no turīgas ģimenes. Lai gan tas ne vienmēr izdevās: zēniem apģērbs un apavi plīsa neticami ātri. Viņas šaubas apstiprinājās uzreiz pēc kāzām, kad viņa vīram nopirka greznu ziemas jaku. Šis mētelītis kalpoja jau piecus gadus un nemaz netaisījās plīst – saglabāja gan formu, gan krāsu.
Brīvība nemaz neizrādījās salda
Pamazām Dāvis pierada arī pie tā, ka sievasmāte nav gatava pēc bērnu pieprasījuma atvērt savu maku. Un pat gandrīz vairs par to neburkšķēja. Jo arī viņam un sievai ienākumi bija diezgan labi. Pirmā pensijas diena pagāja stingri pēc plāna. Marija beidzot bija izgulējusies un atpūtusies tik ļoti, ka pat pašai neticējās. Tad sekoja nesteidzīgas brokastis gultā ar aromātisku kafiju un kruasānu, ko bija nopirkusi iepriekšējā dienā maiznīcā, pēc tam lēna pastaiga.
Trešajā dienā šāda laika pavadīšana sievieti sāka nedaudz nomākt. No garlaicības viņu nedaudz glāba izšūšana, ko viņa bija saņēmusi dzimšanas dienā. Taču no pārāk ilgstoši tas neizdevās. Tikko kļuvusi par pensionāri, viņa mēģināja iet uz baseinu, bet viņai nepatika vēsais ūdens un vājais fēns, kura dēļ nācās doties mājās ar slapjiem matiem.
Īsāk sakot, pēc mēneša sieviete sāka pārskatīt darba sludinājumus. Viņas vecumā cerēt uz normālu darbu nebija pamata, tāpēc no visām iespējām reālas bija tikai apkopējas un pārdevējas vietas mazajos veikaliņos. Sieviete devās uz pāris darba intervijām. Un viena vieta viņai pat iepatikās: konsultante apavu nodaļā. Darbs nebija grūts: vajadzēja salikt kastītes vietā, uzturēt tīrību zālē un sazināties ar pircējiem.
Un tad pienāca algas diena. Tikai izrādījās, ka tā bija trīs reizes mazāk, nekā Marija, grāmatvede ar 20 gadu stāžu, bija aprēķinājusi sev.
– Nu tu dod! – meita smējās, – trīs gadus sapņoji par pensiju, lai pēc mēneša sāktu garlaikoties.
– Jā, patiesi saka: “Sargieties no savu vēlmju piepildījuma.”
– Labi, domāsim, kā tevi izklaidēt.
Divas ierīces, kas tērēja ceturto daļu manas elektrības — bet es to ilgi pat nepamanīju
Vai piparmētru tēja palīdzēs
Līdz nedēļas beigām viņiem radās ideja.
– Mēs tā padomājām – kā būtu, ja tev nopirktu dārzu?
– Ak! Kam man to?
– Skaties: svaigs gaiss, klusums, zālīte.
– Lūk, tieši tā – tā zālīte visu laiku jāravē. Es no bērnības šo izklaidi atceros.
– Bet nav jāravē. Nopirksim zāles pļāvēju – reizi nedēļā iziesi pa dārzu, nopļausi un savāksi zāli. Skaisti. Ja gribēsi – izveidosim puķu dobi. Iedomājies: pastaigā ar trimmeri, pasēdi pie puķēm, padzer tēju ar piparmētru un ķiršu ievārījumu. Dienas izklaide gatava. Ziemā, protams, tādas jautrības nebūs, bet izdomāsim ko citu.
– Man ir jautājums: un kur es dabūšu piparmētru un ievārījumu?
– Piparmētra jau tur aug. Un ķiršu koks arī ir. To zemi pārdod kolēģis no Dāvja darba. Tur ir namiņš, šķūnis, ūdensvads. Piekrīti. Mēs tev palīdzēsim – māju atjaunosim, ūdensvadu nomainīsim, zemi puķudobei uzraksim.
– Man nevajag nekādu dārzu.
– Mēs pie tevis brīvdienās brauksim. Arī elposim svaigu gaisu. Pēc tam bērni sāks nākt. Un jau uzreiz viņiem būs dārziņš.
– Tu esi stāvoklī? – Marija pat nezināja, priecāties vai bēdāties.
– Vēl nē, bet viss var gadīties. Un dārziņš tad jau būs.
– Vienalga nevajag. Labāk garlaikošos pilsētā, nekā tur dabā.
– Mēs tev palīdzēsim. Sarunājam tā: sestdien visi kopā aizbraucam apskatīt. Ja nepatiks – jautājums slēgts.
– Labi, – piekrita sieviete, 180% pārliecināta, ka lauku mājiņa nav viņas aicinājums.
Sestdien visa ģimene devās apskatīt iespējamo pirkumu. Zeme izskatījās diezgan sakopta: mazs namiņš ar vienu istabu un virtuvi, dažas palikušas dobes, dārzs ar vairākiem kokiem.
– Nu nezinu, – Marija aizdomājās. – It kā glīti, bet man ir zināmas šaubas par manām spējām. Zemnieka darbs ir smags.
– Jūs nesatraucieties, mēs palīdzēsim, – Dāvis noteica.
– Un Valdis arī varēs braukt. Viņam patīk plašumi, lai tad arī bauda skatus. Ar labumu kopējam mērķim.
Jaunajiem savas domas
Marijas vecākais dēls bija jūrnieks un tiešām mīlēja bezgalīgas telpas. Pilsētā viņam vienmēr bija par šauru, tāpēc atvaļinājumā viņš ieradās tikai uz pāris dienām. Viņam nebija ne sievas, ne bērnu, tāpēc ar savu laiku un līdzekļiem viņš rīkojās, kā pats vēlējās.
– Jūs jau arī Valdi iesaistījāt?
– Protams, es taču teicu – šo avantūru mēs izdomājām kopā.
– Bet tas taču, droši vien, ir dārgi?
– Valdis dod pusi, mēs – otru.
– Dodiet vismaz nedēļu padomāt, – lūdza sieviete.
– Ko tur domāt, šeit jāņem, – sarunā iesaistījās znots, – man to lētāk atdod. Toties mums būs sava vasarnīca.
– Un kāds jums labums no tās vasarnīcas?
Jaunie skatījās viens uz otru:
– Nu, pāris reižu mēnesī mēs šeit uzaicinātu draugus. Šašliks, sarunas līdz naktij un dejas līdz rīta gaismai.
– Un pēc tam kaimiņi nāks pie manis sūdzēties?
– Mēs to darīsim klusiņām.
Tajā brīdī pāri žogam parādījās kaimiņienes galva, pēc izskata apmēram Marijas vienaudzene:
– Apskatāties?
– Labdien! Jā, domājam. Kā jums te ir?
– Te nav ko domāt! Ņemiet. Apkārtējie cilvēki labi, priekšsēdētājs – aktīvs. Ja vajadzēs – palīdzēsim, padomu dosim. Mans vīrs ir čakls, varēs palīdzēt ar saimniecību. Es pati ar zemi jau 20 gadus darbojos, tā ka droši vari vērsties ar jebkuru jautājumu. Starp citu, mani sauc Gaida.
Marija, – mazliet apmulsusi atbildēja sieviete.
– Nu, iepazināmies. Ja kas – droši nāciet ciemos. Starp citu, brīvdienās pie mums brauc piena pārdevēja. Vienmēr var nopirkt krējumu, biezpienu, pienu. Sviestu gan vajag iepriekš pasūtīt. Viss ir tik svaigs un garšīgs, ka pat mani mazbērni ēd ar prieku.
– Redzi, jau iepazinies ar kaimiņiem. Un pat savu piena pārdevēju atradusi! – pasmējās Olita.
– Nu jā, prieks atnācis, no kurienes negaidīju.
– Tad kāds ir lēmums? – precizēja Dāvis, – cilvēks taču gaida atbildi.
– Man vajag padomāt, – Marija vēlreiz apstaigāja zemesgabalu, noglaudīja ābeļu stumbrus. No zemes nāca viegls siltums, zari dungoja savu kluso melodiju. Bija labi un mierīgi.
– Labi, – piekrita Olita, – padomā kārtīgi un pirmdien saki. Lai gan paskaties – cik šeit ir jauki!
– Necenties mani pierunāt. Citādi – spītības pēc nepiekritīšu.
Visu svētdienu Marija svēra plusus un mīnusus zemesgabala piedāvājumam. No vienas puses, viņa gribēja dārzu, gribēja izaudzēt savus dārzeņus, bet no otras – baidījās, ka netiks galā. Šaubas kliedēja paziņa ar dārzkopības stāžu:
– Un ko tu domā? Ņem, protams! – noteica viņa, uzzinot par dilemmu, – zini, cik tas ir labi. Nedaudz pastrādā, atpūties, padzēri tēju.
– Nu kas jums visiem ar to tēju? Es viņu arī mājās varu padzert.
– Nē, tur tā ir pavisam cita! Tā smaržo pēc zālēm, dūmiem, zemes. Pilsētā tādu netaisīsi.
Un vispār – tu taču negrasies visu ģimeni no dārza barot?
– Nē, protams.
– Tātad – raža tevi ļoti neuztrauks. Ja kaut kas neizaugs – nu tad lai arī neizaug. Iestādīsi dobi ar redīsiem, mazliet bietes, nelielu platību kartupeļiem. Starp citu, sēklas es tev došu. Es pēc veca paraduma atkal pārāk daudz sapirkos. Droši nāc ciemos. Ar padomiem arī palīdzēšu. Un ja apniks – atmetīsi ar roku. Bērni reizēm atbrauks, nopļaus zāli. Pēc tam varēs pārdot. Bet parasti visi aizraujas.
Pirmdien no rīta Marija piezvanīja meitai:
– Zini, es piekrītu. Bet ar vienu nosacījumu: strādāšu tikai tik, cik gribu. Tāpēc uz lielu ražu neceriet.
– Mēs arī neceram. Viss jau veikalā nopērkams. Galvenais, lai tev pašai patīk.
Jau pēc nedēļas Marija kļuva par likumīgu vasarnīcas īpašnieci. Padomu sniedzēju bija bez gala: viena draudzene ieteica sēt mauriņu un pirkt šūpuļkrēslus, cita pārliecināja, ka visa zeme jāapstāda ar noderīgiem dārzeņiem un jāstrādā no rītausmas līdz krēslai. Un naktī jākonservē raža. Marija izvēlējās zelta vidusceļu: puse dārza tika uzrakta dobēm un puķudobēm, otra puse – vienkārši nopļauta ar steigā iegādātu trimmeri.
Dāvim tomēr miera nebija
Un tad dobēs parādījās pirmie asni. Sieviete gandrīz katru dienu skrēja tos pārbaudīt.
– Tu iedomājies, man gurķiem parādījušās pirmās īstās lapiņas. Mums steidzami vajag uzcelt tiem siltumnīciņu.
– To vispirms vajag nopirkt, – aizdomājās Olita.
– Nē, neko nevajag. Es jau visu nopirku. Atliek tikai aizvest lokus uz dārzu un iespraust zemē. Ja jums nav laika – palūgšu kaimiņu. Viņš visu izdarīs.
– Nē, mēs brīvdienās atbrauksim. Viss būs. Pie reizes – šašliku uzcepsim.
Šašlikam vajadzēja grillu, grillam – lapenes remontu. Tā visa ģimene sestdienas rītā devās uz dārzu un tur pavadīja visu nedēļas nogali. Sievietes stādīja un ravēja, Dāvis zāģēja, pienagloja, krāsoja.
Drīz jautrajai kompānijai pievienojās arī Valdis, kurš atbrauca apskatīt brīnumu īpašumu.
– Eh, cik te jums labi, – izstaipījās viņš, – kad aiziešu pensijā – dzīvošu šeit! Tikai namiņu nāksies paplašināt.
– Līdz tavai pensijai kā līdz Ķīnai kājām. Vispirms te mani bērni izaugs, tad tu te vari apmesties, – pasmējās māsa.
– Kāpēc tavi? Lai mani arī šeit skraida.
– Tu gadījumā neesi nolēmis precēties? – pārsteigta jautāja māte.
– Nē, – nobijās vīrietis, – tas tā, tīri teorētiski. Bet namiņu paplašināt vajag. Tagad jau mums diviem te par šauru. Šeit būs terase, te balkoniņš, šeit noliktava. Tur – pirts.
– Tu kaut kā pārāk sapņaini aizrāvies, – ironiski noteica Dāvis. Vīrieši viens otru ne īpaši mīlēja – vairāk atgādināja divus suņus, kas iekrituši vienā teritorijā. Vienmēr uzmeta aci viens otram un aizrautīgi aizstāvēja savus uzskatus, pat ja lieta to nemaz neprasīja.
– Kas tev nepatīk? Starp citu, puse šeit būs mana. Tātad man ir pilnas tiesības.
– Tiesības, jā?! Tagad tu te dubļus izvedīsi, dēļus un ķieģeļus sakrāmēsi un aizbrauksi. Mums tas cūkkūts vēl būs jāuzkopj.
– Vai tad? Varbūt man tev vispār atļauju prasīt?
– Tā, pietiek! – iejaucās Marija, – šogad nekas netiks būvēts. Ja gribi būvēt – uztaisi jaunu tualeti, jo tagadējā jau ar dūri var cauri izspiest. Kaimiņu priekšā neērti. Dāvja sejā uzplauka apmierināts smaids – par tualeti viņam jau mēnesi skandēja. Bet pie “netīrā” darba ķerties viņam īpaši negribējās.
– Uztaisīšu, – priecīgi noteica Valdis, – daži vienkārši ne ar ko citu prātu nenoslogo.
Tajā gadā Marijai izdevās izaudzēt labu ražu, bet nākamajam gadam viņa plānoja apgūt visu platību, palielinot dobes un iestādot ogu krūmus. Visu ziemu viņa lasīja par dārzkopību un pat organizēja nelielu pulciņu draudzenēm ar dārziem. Sievietes tikās reizi mēnesī, apmainījās jaunumiem, sēklām, konservēšanas receptēm. Un, protams, dzēra zāļu tēju ar ievārījumu.
Pamazām dārzs auga, Marija kļuva zinošāka stādāmajos materiālos un nebaidījās eksperimentēt. Ražas gadu no gada kļuva bagātākas. Tagad visa ģimene barojās no dārza: Marina ar Olitu konservēja marinējumus, lečo, dārzeņu ikru, ievārījumus un kompotus. Arī svaigi dārzeņi un ogas pazuda momentā.
Lasi vēl: Mantinieki pārdeva māju, aizmirstot par suni, jaunos īpašniekus sagaidīja liels pārsteigums
– Varbūt, Jums vietā sēdēšanai ar tantēm jāsāk pārdot ievārījumus un konservus? – reiz pajautāja Dāvis pēc kārtējās runas par ābolu ievārījumu, kas ļoti iepaticies draudzenēm.
– Ak, beidz! – Marija atmeta ar rokām, – mēs vienkārši sēžam. Es atnesu ievārījumu, kāda atnes gurķīšus, cita – kartupelīšus novārīja. Ja visi prasīs par to naudu – sanāks muļķības.
Pēc mēneša Olita ar Dāvi atkal atnāca ciemos
– Es te dažus skaitļus pierakstīju, – znots izvilka lapu ar pierakstiem, – paskatieties.
– Kas tas ir? – sievietes pārskrēja ar acīm pāri rindām. Kolonnās bija dārzeņu un ogu nosaukumi, blakus kaut kādi cipari.
– Tas ir jūsu ienākums, – labprāt paskaidroja vīrietis, – skatieties, kartupeļi tagad maksā 80 centus par kilogramu. Mēs viegli varam pārdot kādus 10 kilogramus. Tālāk – burkāni un bietes. Šeit pārpalikumu nav tik daudz. Bet mēs varam novākt mauriņu pie lapenes. Tas dos vēl divas dobes. Tālāk – ja novāksim jāņogu krūmus (tāpat neviens tās neēd), varēsim iestādīt redīsus, bet vēlāk – daikonu.
Labi ies agrie redīsi, dilles, gurķi. Galvenais – paspēt pirms masveida ražas. Tas pilnībā nosegs izmaksas par mēslojumu, ceļu. Turklāt mazus krūmiņus var audzēt mājās konteineros.
– Un kā tu grasies racionāli izmantot?
– Skatieties, te ir dobe ar asterēm. No tām nekāds labums – šie pieticīgie ziedi vispār tirgū netiek novērtēti. Viņu vietā var stādīt kartupeļus vai audzēt gladiolas. Dārgi maksā arī zemenes, kuras var iestādīt šīs jūsu spirejas vietā.
– Un kurš un kur to visu tirgos?
– Jūs. Pie veikala. Tur nav jāmaksā par vietu kā tirgū.
– Un kā tu to iedomājies? – jautāja Marija tādā tonī, ka Olita pabīdīja sarakstu prom un paraustīja vīru aiz krekla. Bet viņš šiem brīdinājumiem nepievērsa uzmanību.
– Jūs sēžat uz krēsliņa, otrā ir spaiņi ar ogām, gurķiem, tomātiem, burkāniem. Cilvēki pienāk un pērk. Viss vienkārši.
– Aha, un kamēr es sēdēšu uz krēsliņa, kurš audzēs visu to ražu?
– Bet Jūs taču nebraucat katru dienu. Vienu dienu dārzā, otru – pie veikala! Varbūt pat parādīsies pastāvīgie klienti.
– Klausies nu, – es neko nepārdošu. Gribi – stāvi kaut pie veikala, kaut pie autobusu pieturas. Dobē kā auga astres un samtenes, tā arī augs. Un tikai pamēģini aiztikt manu spireju.
– Nosacīti runājot, puse zemes pieder mums. Tāpēc Jūs nevarat noteikt noteikumus. Es jebkurā brīdī varu to pārdot vai iznomāt tiem, kas nebūs tik spītīgi. Jūs tāpat visu dzīvi esat skopojusies, meitai pat palīdzēt negribat.
-Pēc dokumentiem zeme ir mana. Un tevi nemulsina tas, ka jūs paši ēdat to pašu – zemenes, kartupeļus, konservus? Varbūt tad tu man par tiem maksāsi?
– Nē, tas ir cits. To, ko apēd ģimene, mēs neskaitām. Runa ir par pārpalikumiem, kurus var izdevīgi pārdot.
– Tad es tev tos arī pārdošu.
– Nē, tā tas nestrādā. Mēs taču šo zemi jau izpirkām.
– Tātad tu māj ar galvu, ka tev jāatdod visa iztērētā?
– Es neprasu naudu. Es lūdzu piedalīties ģimenes biznesa attīstībā. Bet, ja jūs būsiet pret, es meklēšu kādu, kas manu ideju atbalstīs. Tāpēc labi padomājiet.
****
– Man tikko zvanīja Dāvis. Teica, ka atņems dārzu.
– Ak, mamm. Viņš pēdējā laikā kļuvis kaut kāds dīvains. Ar viņu var runāt tikai par naudu. Tu iedomājies – viņš sācis pierakstīt visus mūsu tēriņus speciālā kladē. Brīvdienās mums jāanalizē, kur un cik mēs varējām ietaupīt. Un šis cirks turpinās jau kādus septiņus mēnešus. Pat nezinu, ko ar to iesākt. Reāli piegriezies.
– Vienvārdsakot – es šajā nepiedalīšos. Dārzu jums nedošu. Ja vajadzēs, aizņemos naudu no Valda, pēc tam pamazām atdošu. Un centies panākt, lai es tavu vīru vairs nesatiktu. Ja viņam tik ļoti gribas skriet apkārt ar redīsiem konteineros – karogu viņam rokās un ceļavēju pakausī!
