Marija, – mazliet apmulsusi atbildēja sieviete.
– Nu, iepazināmies. Ja kas – droši nāciet ciemos. Starp citu, brīvdienās pie mums brauc piena pārdevēja. Vienmēr var nopirkt krējumu, biezpienu, pienu. Sviestu gan vajag iepriekš pasūtīt. Viss ir tik svaigs un garšīgs, ka pat mani mazbērni ēd ar prieku.
– Redzi, jau iepazinies ar kaimiņiem. Un pat savu piena pārdevēju atradusi! – pasmējās Olita.
– Nu jā, prieks atnācis, no kurienes negaidīju.
– Tad kāds ir lēmums? – precizēja Dāvis, – cilvēks taču gaida atbildi.
– Man vajag padomāt, – Marija vēlreiz apstaigāja zemesgabalu, noglaudīja ābeļu stumbrus. No zemes nāca viegls siltums, zari dungoja savu kluso melodiju. Bija labi un mierīgi.
– Labi, – piekrita Olita, – padomā kārtīgi un pirmdien saki. Lai gan paskaties – cik šeit ir jauki!
– Necenties mani pierunāt. Citādi – spītības pēc nepiekritīšu.
Visu svētdienu Marija svēra plusus un mīnusus zemesgabala piedāvājumam. No vienas puses, viņa gribēja dārzu, gribēja izaudzēt savus dārzeņus, bet no otras – baidījās, ka netiks galā. Šaubas kliedēja paziņa ar dārzkopības stāžu:
– Un ko tu domā? Ņem, protams! – noteica viņa, uzzinot par dilemmu, – zini, cik tas ir labi. Nedaudz pastrādā, atpūties, padzēri tēju.
– Nu kas jums visiem ar to tēju? Es viņu arī mājās varu padzert.
– Nē, tur tā ir pavisam cita! Tā smaržo pēc zālēm, dūmiem, zemes. Pilsētā tādu netaisīsi.
Un vispār – tu taču negrasies visu ģimeni no dārza barot?
– Nē, protams.
– Tātad – raža tevi ļoti neuztrauks. Ja kaut kas neizaugs – nu tad lai arī neizaug. Iestādīsi dobi ar redīsiem, mazliet bietes, nelielu platību kartupeļiem. Starp citu, sēklas es tev došu. Es pēc veca paraduma atkal pārāk daudz sapirkos. Droši nāc ciemos. Ar padomiem arī palīdzēšu. Un ja apniks – atmetīsi ar roku. Bērni reizēm atbrauks, nopļaus zāli. Pēc tam varēs pārdot. Bet parasti visi aizraujas.
Pirmdien no rīta Marija piezvanīja meitai:
– Zini, es piekrītu. Bet ar vienu nosacījumu: strādāšu tikai tik, cik gribu. Tāpēc uz lielu ražu neceriet.
– Mēs arī neceram. Viss jau veikalā nopērkams. Galvenais, lai tev pašai patīk.
Jau pēc nedēļas Marija kļuva par likumīgu vasarnīcas īpašnieci. Padomu sniedzēju bija bez gala: viena draudzene ieteica sēt mauriņu un pirkt šūpuļkrēslus, cita pārliecināja, ka visa zeme jāapstāda ar noderīgiem dārzeņiem un jāstrādā no rītausmas līdz krēslai. Un naktī jākonservē raža. Marija izvēlējās zelta vidusceļu: puse dārza tika uzrakta dobēm un puķudobēm, otra puse – vienkārši nopļauta ar steigā iegādātu trimmeri.
Dāvim tomēr miera nebija
Un tad dobēs parādījās pirmie asni. Sieviete gandrīz katru dienu skrēja tos pārbaudīt.
– Tu iedomājies, man gurķiem parādījušās pirmās īstās lapiņas. Mums steidzami vajag uzcelt tiem siltumnīciņu.
– To vispirms vajag nopirkt, – aizdomājās Olita.
– Nē, neko nevajag. Es jau visu nopirku. Atliek tikai aizvest lokus uz dārzu un iespraust zemē. Ja jums nav laika – palūgšu kaimiņu. Viņš visu izdarīs.
– Nē, mēs brīvdienās atbrauksim. Viss būs. Pie reizes – šašliku uzcepsim.
Šašlikam vajadzēja grillu, grillam – lapenes remontu. Tā visa ģimene sestdienas rītā devās uz dārzu un tur pavadīja visu nedēļas nogali. Sievietes stādīja un ravēja, Dāvis zāģēja, pienagloja, krāsoja.
Drīz jautrajai kompānijai pievienojās arī Valdis, kurš atbrauca apskatīt brīnumu īpašumu.
– Eh, cik te jums labi, – izstaipījās viņš, – kad aiziešu pensijā – dzīvošu šeit! Tikai namiņu nāksies paplašināt.
– Līdz tavai pensijai kā līdz Ķīnai kājām. Vispirms te mani bērni izaugs, tad tu te vari apmesties, – pasmējās māsa.
– Kāpēc tavi? Lai mani arī šeit skraida.
– Tu gadījumā neesi nolēmis precēties? – pārsteigta jautāja māte.
– Nē, – nobijās vīrietis, – tas tā, tīri teorētiski. Bet namiņu paplašināt vajag. Tagad jau mums diviem te par šauru. Šeit būs terase, te balkoniņš, šeit noliktava. Tur – pirts.
– Tu kaut kā pārāk sapņaini aizrāvies, – ironiski noteica Dāvis. Vīrieši viens otru ne īpaši mīlēja – vairāk atgādināja divus suņus, kas iekrituši vienā teritorijā. Vienmēr uzmeta aci viens otram un aizrautīgi aizstāvēja savus uzskatus, pat ja lieta to nemaz neprasīja.
– Kas tev nepatīk? Starp citu, puse šeit būs mana. Tātad man ir pilnas tiesības.
– Tiesības, jā?! Tagad tu te dubļus izvedīsi, dēļus un ķieģeļus sakrāmēsi un aizbrauksi. Mums tas cūkkūts vēl būs jāuzkopj.
– Vai tad? Varbūt man tev vispār atļauju prasīt?
– Tā, pietiek! – iejaucās Marija, – šogad nekas netiks būvēts. Ja gribi būvēt – uztaisi jaunu tualeti, jo tagadējā jau ar dūri var cauri izspiest. Kaimiņu priekšā neērti. Dāvja sejā uzplauka apmierināts smaids – par tualeti viņam jau mēnesi skandēja. Bet pie “netīrā” darba ķerties viņam īpaši negribējās.
– Uztaisīšu, – priecīgi noteica Valdis, – daži vienkārši ne ar ko citu prātu nenoslogo.
Tajā gadā Marijai izdevās izaudzēt labu ražu, bet nākamajam gadam viņa plānoja apgūt visu platību, palielinot dobes un iestādot ogu krūmus. Visu ziemu viņa lasīja par dārzkopību un pat organizēja nelielu pulciņu draudzenēm ar dārziem. Sievietes tikās reizi mēnesī, apmainījās jaunumiem, sēklām, konservēšanas receptēm. Un, protams, dzēra zāļu tēju ar ievārījumu.
Pamazām dārzs auga, Marija kļuva zinošāka stādāmajos materiālos un nebaidījās eksperimentēt. Ražas gadu no gada kļuva bagātākas. Tagad visa ģimene barojās no dārza: Marina ar Olitu konservēja marinējumus, lečo, dārzeņu ikru, ievārījumus un kompotus. Arī svaigi dārzeņi un ogas pazuda momentā.
Lasi vēl: Mantinieki pārdeva māju, aizmirstot par suni, jaunos īpašniekus sagaidīja liels pārsteigums
– Varbūt, Jums vietā sēdēšanai ar tantēm jāsāk pārdot ievārījumus un konservus? – reiz pajautāja Dāvis pēc kārtējās runas par ābolu ievārījumu, kas ļoti iepaticies draudzenēm.
– Ak, beidz! – Marija atmeta ar rokām, – mēs vienkārši sēžam. Es atnesu ievārījumu, kāda atnes gurķīšus, cita – kartupelīšus novārīja. Ja visi prasīs par to naudu – sanāks muļķības.
Pēc mēneša Olita ar Dāvi atkal atnāca ciemos
– Es te dažus skaitļus pierakstīju, – znots izvilka lapu ar pierakstiem, – paskatieties.
– Kas tas ir? – sievietes pārskrēja ar acīm pāri rindām. Kolonnās bija dārzeņu un ogu nosaukumi, blakus kaut kādi cipari.
– Tas ir jūsu ienākums, – labprāt paskaidroja vīrietis, – skatieties, kartupeļi tagad maksā 80 centus par kilogramu. Mēs viegli varam pārdot kādus 10 kilogramus. Tālāk – burkāni un bietes. Šeit pārpalikumu nav tik daudz. Bet mēs varam novākt mauriņu pie lapenes. Tas dos vēl divas dobes. Tālāk – ja novāksim jāņogu krūmus (tāpat neviens tās neēd), varēsim iestādīt redīsus, bet vēlāk – daikonu.
Labi ies agrie redīsi, dilles, gurķi. Galvenais – paspēt pirms masveida ražas. Tas pilnībā nosegs izmaksas par mēslojumu, ceļu. Turklāt mazus krūmiņus var audzēt mājās konteineros.
– Un kā tu grasies racionāli izmantot?
– Skatieties, te ir dobe ar asterēm. No tām nekāds labums – šie pieticīgie ziedi vispār tirgū netiek novērtēti. Viņu vietā var stādīt kartupeļus vai audzēt gladiolas. Dārgi maksā arī zemenes, kuras var iestādīt šīs jūsu spirejas vietā.
– Un kurš un kur to visu tirgos?
– Jūs. Pie veikala. Tur nav jāmaksā par vietu kā tirgū.
– Un kā tu to iedomājies? – jautāja Marija tādā tonī, ka Olita pabīdīja sarakstu prom un paraustīja vīru aiz krekla. Bet viņš šiem brīdinājumiem nepievērsa uzmanību.
– Jūs sēžat uz krēsliņa, otrā ir spaiņi ar ogām, gurķiem, tomātiem, burkāniem. Cilvēki pienāk un pērk. Viss vienkārši.
– Aha, un kamēr es sēdēšu uz krēsliņa, kurš audzēs visu to ražu?
– Bet Jūs taču nebraucat katru dienu. Vienu dienu dārzā, otru – pie veikala! Varbūt pat parādīsies pastāvīgie klienti.
– Klausies nu, – es neko nepārdošu. Gribi – stāvi kaut pie veikala, kaut pie autobusu pieturas. Dobē kā auga astres un samtenes, tā arī augs. Un tikai pamēģini aiztikt manu spireju.
– Nosacīti runājot, puse zemes pieder mums. Tāpēc Jūs nevarat noteikt noteikumus. Es jebkurā brīdī varu to pārdot vai iznomāt tiem, kas nebūs tik spītīgi. Jūs tāpat visu dzīvi esat skopojusies, meitai pat palīdzēt negribat.
-Pēc dokumentiem zeme ir mana. Un tevi nemulsina tas, ka jūs paši ēdat to pašu – zemenes, kartupeļus, konservus? Varbūt tad tu man par tiem maksāsi?
– Nē, tas ir cits. To, ko apēd ģimene, mēs neskaitām. Runa ir par pārpalikumiem, kurus var izdevīgi pārdot.
– Tad es tev tos arī pārdošu.
– Nē, tā tas nestrādā. Mēs taču šo zemi jau izpirkām.
– Tātad tu māj ar galvu, ka tev jāatdod visa iztērētā?
– Es neprasu naudu. Es lūdzu piedalīties ģimenes biznesa attīstībā. Bet, ja jūs būsiet pret, es meklēšu kādu, kas manu ideju atbalstīs. Tāpēc labi padomājiet.
****
– Man tikko zvanīja Dāvis. Teica, ka atņems dārzu.
– Ak, mamm. Viņš pēdējā laikā kļuvis kaut kāds dīvains. Ar viņu var runāt tikai par naudu. Tu iedomājies – viņš sācis pierakstīt visus mūsu tēriņus speciālā kladē. Brīvdienās mums jāanalizē, kur un cik mēs varējām ietaupīt. Un šis cirks turpinās jau kādus septiņus mēnešus. Pat nezinu, ko ar to iesākt. Reāli piegriezies.
– Vienvārdsakot – es šajā nepiedalīšos. Dārzu jums nedošu. Ja vajadzēs, aizņemos naudu no Valda, pēc tam pamazām atdošu. Un centies panākt, lai es tavu vīru vairs nesatiktu. Ja viņam tik ļoti gribas skriet apkārt ar redīsiem konteineros – karogu viņam rokās un ceļavēju pakausī!
