“Pajautā viņam…, kāds ir viņa redzējums par komunālo maksājumu sadali, ja viņš pārvāktos. Redzēsi, kā viņa ‘dvēseliskā’ romantika acumirklī izgaisīs.”
Šis ieteikums iekrita prātā kā auksts akmens. Es neuzdrošinājos jautāt tieši, bet pēkšņi atcerējos, ka viņš nevienā no randiņiem ne reizi nebija piedāvājis apmaksāt vakariņas. Viņš vienmēr pieklājīgi gaidīja, kamēr es izņemu maku. Tas nebija sīkums – tas bija fragments no liela puzles gabala, kas tagad sāka veidot skaidru ainu. Viņš meklēja ne tikai jumtu virs galvas, bet arī finansiālu atvieglojumu.
Lomu Spēles Beigas
Es nolēmu pārbaudīt. Un atradu viņu citā iepazīšanās vietnē. Profils aktīvs. Tās pašas frāzes, tie paši šabloniskie flirta teikumi. Pat par “brokastīm no rītiem” – gandrīz vārds vārdā. Es nebiju izņēmums. Es biju viena no. Viena no sievietēm, kuru viņš “pielaikoja” kā apavus. Kā jaunu dīvānu. Ērti – paliks. Nē – ies tālāk.
Viņa profila aprakstā bija frāze: “Meklēju mierīgu ostu un sievieti, kura zin, ko nozīmē radīt māju.” Vārdu salikums “mierīgu ostu” šajā kontekstā skanēja ciniski. Tas bija kā nekustamā īpašuma sludinājums, kurā nav jānorāda cena.
Kad es viņam uzrakstīju, ka gribu nedaudz samazināt tempu, viņš apvainojās. Teica, ka esmu neesmu gatava nopietnām attiecībām. Ka manā vecumā vairs nav laika spēlēm. Ka es laižu garām iespēju uz patiesu ģimeni. Bet lieta nav ģimenē. Lieta ir godīgumā. Ja vīrietis meklē mājokli – lai saka tieši. Un neslēpjas aiz “es tev vārītu putru no rītiem”.
Atskārsme: telpa un godīgums
Manā prātā radās jauns apgaismojums. Vīrieši, kas šādi rīkojas, bieži vien paši dziļi netic savām spējām atrast vai uzturēt savu dzīvesvietu. Viņi neapzināti meklē “glābēju” – sievieti, kas viņus “ielaistu” nevis sirdī, bet gan savā labiekārtotajā dzīvē. Tas nav par mīlestību, tas ir par sociālo un finansiālo izdzīvošanu. Un manī vairs nebija ne dusmu, ne aizvainojuma, bet vienīgi skumja sapratne par cilvēka vājumu, kas maskēts ar skaistiem vārdiem.
Es atbildēju: “Vitālij, tu varbūt esi labs cilvēks. Bet tu atnāci ne pie manis, bet uz manu sadzīvi. Tu gribi nevis attiecības, bet loģistiku. Tu runā par mieru, bet tu meklē dīkstāvi. Es neesmu tava glābšanas laiva no īres maksas vai nemierīga drauga dīvāna. Esmu cilvēks. Un es gribu sev blakus nevis vīrieti, kurš būs pateicīgs par jumtu virs galvas, bet to, kurš mīlēs – mani, nevis manu platību. Esmu pelnījusi patiesu mīlestību, nevis pieklājīgu izmitināšanu.”
Viņš vairs nerakstīja. Un es – nenožēloju. Jo tagad zinu: reizēm aiz maigiem vārdiem slēpjas aprēķins. Un sievietei, īpaši pieaugušai, nav pienākums tam piekrist. Nav pienākums “ielaist” kādu tikai tāpēc, ka viņai atgādināja, cik patīkami, kad mājā smaržo pēc omletes. Manas mājas ir mana osta, un tās durvis atvēršu tikai tiem, kas nāk ar atvērtu sirdi, nevis ar tukšu maku un ieplānotu transfēru uz manu dīvānu. Es labāk uzvārīšu kafiju pati. Bet zināšu, ka savā mājā – esmu saimniece. Un tikai es izlemju, kuru tur ielaist.
