— Vai varu pie tevis atbraukt?
— Protams, brauc.
Viņa atbrauca ar somu, pilnu mantu.
— Es aizgāju no Kārļa.
— Kas notika?
— Ar sekretāri no blakus biroja…
Elīna klusēja. Marta šņukstēja.
— Zini, kas ir vistrakāk? Es nojautu. Jau sen. Vienkārši negribēju ticēt.
— Kāpēc neaizgāji agrāk?
— Domāju, labāk tāds nekā nekāds.
— Un kas mainījās?
— Ieraudzīju viņus kopā. Mašīnā. Tieši zem mūsu logiem.
Marta palika pie Elīnas uz nedēļu. Pēc tam izīrēja dzīvokli, iesniedza pieteikumu. Kārlis nepretojās — acīmredzot, sekretāre izrādījās perspektīvāka.
— Zini, — Marta kādu vakaru teica. — Es taču zināju, ka viņš uz tevi ir ieskatījies.
— Ko?
— Nu, sākumā. Pirmajā gadā pēc kāzām. Redzēju, kā skatās, kā pielīp.
— Un klusēji?
— Ko lai saka? Domāju, pāries. Vīrieši taču visi tādi — skatās pa kreisi, pa labi.
— Ne visi.
— Varbūt. Man nav paveicies ar normāliem.
— Viņš man toreiz kad tu aizsūtīji mūs uz Rimi pēc papildinājumiem…
Viņa izstāstīja ko viņš viņai pateica, ko piedāvāja.
Marta nodrebēja, paskatījās acīs.
— Nopietni?
— Mētāja mājienus, piedāvāja satikties, pieskārās katrā izdevībā.
— Kāpēc neteici?
— Baidījos, ka neticēsi. Vai apsūdzēsi mani.
Marta nolaida galvu.
— Es būtu ticējusi. Varbūt. Bet tāpat būtu palikusi.
— Tu vienkārši biji iemīlējusies.
— Viens otram netraucē.
— Tas tavs Rūdolfs… Viņš taču nebija īsts puisis?
— Nē. Draugs. Palūdzu palīdzēt.
— Lai Kārlis atstātu tevi mierā?
— Jā.
— Nostrādāja. Viņš no viņa baidījās.
— Rūdolfs viņam kaut ko pateica. Nezinu ko, bet iedarbojās.
Marta pasmaidīja.
— Pareizi izdarīji. Es nevarētu. Viss cerēju, ka mainīsies.
— Tādi nemainās.
— Tagad zinu.
Pēc pusgada Marta satika citu.
Mierīgu, uzticamu, bez lipīgiem skatieniem apkārt. Apprecējās, piedzima meita. Elīna bija lieciniece otrajās kāzās. Kārļa tur nebija — un viņu neaicināja. Toties bija Rūdolfs — jau kā īsts ģimenes draugs.
— Paldies, — Marta viņam teica. — Elīna izstāstīja. Paldies, ka noliki viņu pie vietas.
— Nav par ko. Tādi jāmāca.
— Ko tu viņam toreiz teici?
Rūdolfs paraustīja plecus.
— Populāri izskaidroju, kas notiek ar tiem, kas lien pie svešām sievietēm. Viņam saprotamā valodā.
— Un viss?
— Un viss. Reizēm pietiek ar vienu sarunu.
Vakarā Elīna stāvēja uz banketu zāles balkona, skatījās uz pilsētu. Marta pienāca, apskāva.
— Piedod, ka toreiz neatbalstīju.
— Tu nezināji.
— Nojautu. Bet baidījos atzīt. Vieglāk bija izlikties, ka viss ir labi.
— Tev tagad viss ir tiešām labi.
— Jā. Bet tev?
Elīna pasmaidīja.
— Man ir mierīgi. Un tas arī ir labi.
Viņas atgriezās zālē. Viesi dejoja, Martas jaunais vīrs grieza viņu valsī. Nekādas spēles, nekādu divdomību. Vienkārši laimīgs pāris. Elīna apsēdās pie galda, ielēja sev glāzē. Blakus apsēdās Rūdolfs.
— Nenožēlo, ka toreiz iejaucies?
— Nē. Pareizi izdarīju.
— Varēji arī draudzību zaudēt.
— Varēju. Bet saglabāju. Un sevi reizē.
Rūdolfs pamāja, saskandināja ar viņu glāzes. Aiz loga iedegās vakara pilsētas ugunis. Kaut kur tur Kārlis, droši vien, aplidoja kārtējo dāmu. Bet tas jau nav viņu stāsts.
Tālākais pavērsiens…
Pirms aiziešanas Rūdolfs apskāva Elīnu, un šis apskāviens bija ilgāks un sirsnīgāks nekā jebkad agrāk.
— Zini, Elīna, — viņš teica, uzmanīgi skatīdamies viņai acīs. — Es toreiz tik ļoti spēlēju tavu puisi, ka pats gandrīz aizmirsu, ka tā nav patiesība.
Elīna sajuta siltumu un vieglu apmulsumu.
— Tu esi mans labākais draugs, Rūdolf.
— Vai tikai draugs? Es vēroju, kā tu spīdi šodien, un domāju, ka man vajadzēja būt tam, kas tevi griež valsī. Ne tikai par atlīdzību.
Viņa iesmējās: — Tu esi tik liels, ka es tev būtu līdz ceļgalam.
— Es tevi noturētu, — viņš apsolīja. — Nekādas pļāpības, nekādu slēptu motīvu. Tikai mierīga laime. Kā tu teici – tas arī ir labi.
Elīna vairs nesmaidīja. Klusums uz balkona bija smags, piepildīts ar neizteiktiem vārdiem.
— Ko tad mēs tagad darīsim, boksa treneri?
Rūdolfs viegli pieskārās viņas vaigam, noņemot izsprugošu matu šķipsnu.
— Varbūt sāksim visu no jauna? Bez spēlēm, bez viltus draugiem. Tikai es un tu. Esmu pārliecināts, ka ar mani tev tiešām vairs nekad nevajadzēs meklēt palīdzību, lai kāds cits vīrietis liktu tevi mierā.
Viņa paskatījās uz Martu un viņas vīru, kas joprojām dejoja zālē. Pārmaiņas reizēm sākas ar mazu, bet drosmīgu soli.
— Labi, Rūdolf. Pasūti mums divus dzērienus un sāksim ar to, ka izstāstīsi man, ko tieši tu pateici Kārlim.
Rūdolfs uzsmaidīja, un tas nebija izsitēja smaids, bet gan vīrieša smaids, kurš beidzot ieguvis drosmi cīnīties par īsto balvu.
— Ideāli. Es jau sen gribēju tev pastāstīt to stāstu.
Viņi atgriezās zālē, un šoreiz, Elīnai ejot pa istabu, viņa paļāvās uz Rūdolfa plecu. Viņa zināja, ka viņas stāsts vēl nav beidzies, bet nākamā nodaļa solījās būt daudz patiesāka un stiprāka.
