Rita, steigā uzkrāsojusi lūpas ar sarkanu lūpu krāsu, devās uz randiņu. Viņas izskats liecināja par veiksmīgu karjeru, bet sīkās grumbiņas ap acīm — par gadiem.
Ritai nesen apritēja 34 gadi. No malas viņa izskatījās kā pārliecināta un pašpietiekama sieviete, kurai viss dzīvē ir sakārtots — karjera, stils, pārliecība par sevi. Taču aiz šī tēla slēpās pavisam cita viņas puse — romantiska un sapņaina dvēsele, kas joprojām ticēja pasakām par prinčiem un patiesu mīlestību.
Liktenis gan nebija pret viņu īpaši dāsns šajā jomā. Attiecības neveidojās tā, kā viņa bija cerējusi, un pat spoži panākumi darbā nespēja aizpildīt to kluso tukšumu, kas sirdī palika aiz katra vientuļā vakara.
Šodien Rita īpaši nepūlējās ar izskatu — viņa pat necentās radīt iespaidu. Šis randiņš tam vienkārši nelika iemesla. Džinsi, vienkārša T–kreklā, minimāls grims — tieši tik pietika. Ar vīrieti viņa bija iepazinusies internetā pirms nedēļas.
Profilā nebija daudz fotogrāfiju, tomēr jau pēc tām Rita bija izdarījusi secinājumu — parasts, pelēks cilvēks, nekas īpašs. Par viņu zināja vien to, ka viņš ir šķīries, bez bērniem un strādā par šoferi. Kāpēc viņa tomēr piekrita šai tikšanās reizei? Laikam jau garlaicība un brīva diena izdarīja savu.
Vīrietis, nedaudz apjucis, šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas — viņš steidzās uz randiņu. Šorīt bija piecēlies agrāk nekā parasti, jo gribēja izskatīties pēc iespējas labāk. Pie spoguļa pavadīja ilgu laiku, rūpīgi izvēloties apģērbu un sakārtojot matus. Centieni nebija veltīgi — savā labākajā kreklā viņš jutās pārliecinātāks nekā parasti.
Par sievieti, ar kuru bija sarunāta tikšanās, viņš zināja pavisam maz — viņas vecumu, to, ka viņai ir skaista figūra un izteiksmīgas acis. Taču pat šīs dažas detaļas bija pietiekamas, lai viņa interese būtu patiesa un gaidas — augstas.
— Labdien.
— Sveiks.
Vīrietis centās neskatīties pārāk uzmanīgi, lai nesabojātu pirmo iespaidu, bet vilšanos noslēpt nebija viegli. Vienkāršs T–krekls, izbalējuši džinsi, neizteiksmīgs matu mezgls un pārāk koša lūpu krāsa — viņš patiešām bija gaidījis ko citu. Vai tiešām šim randiņam viņš bija gatavojies tik rūpīgi velti?
Rita, savukārt, vēroja viņu ar vieglu ironiju — kā skatītājs, kas aplūko pārāk rūpīgi sagatavotu ekspozīciju. Viņai neviļus atmiņā uzpeldēja tēva tēls, kurš reizēm ar tādu pašu centību pucējās, dodoties pie kārtējās mīļākās.
— Kādi ir mūsu plāni? — beidzot pārtrauca klusumu Rita, nedaudz pasmaidot, it kā jau zinātu atbildi.
— Varbūt ejam uz kino? — nedaudz neveikli ieminējās Mārtiņš, pārkāpjot no vienas kājas uz otru. Viņa vecumā tas izskatījās drīzāk mulsinoši nekā romantiski.
Rita uzmeta viņam skeptisku skatienu. “Tiešām? Kino?” — nodomāja viņa, pasmaidot pati pie sevis. Pēdējo reizi viņu uz kino bija aicinājis klasesbiedrs devītajā klasē — toreiz ar cerību, ka aizmugurējos krēslos izdosies aizstiept rokas nedaudz tālāk, nekā pieklātos.
Mārtiņš tajā brīdī skatījās drūmajās debesīs un domāja, cik mānīgs tomēr var būt internets. Fotogrāfijās sieviete izskatījās pavisam citādi — koptāka, dzīvīgāka. Viņš nevarēja saprast, kā var sevi tā atstāt novārtā.
— Citu variantu nav? — Rita uzmeta viņam skatienu, kurā bija gan ironija, gan viegla garlaicība.
— Restorāns… bet, — Mārtiņš pārlaida viņai skatienu no galvas līdz kājām, nepabeidzot domu.
— Labāk kafejnīcā, — pārtrauca viņu Rita, negaidot paskaidrojumus.
Vīrietis pamāja ar galvu, bez īpašas pārliecības. Ilgi neizvēloties, viņi iegāja pirmajā kafejnīcā, kas pagadījās ceļā. Tā bija neliela, mājīga vieta ar siltu apgaismojumu un ķīniešu lukturīšiem pie griestiem. Taču pat šī patīkamā atmosfēra nespēja mazināt spriedzi starp viņiem — diviem cilvēkiem, kas sēdēja pašā stūrī, it kā nejauši nonākuši vienā un tajā pašā dzīves kadrā.
Saruna nevedās. Abi sēdēja pretī viens otram un, it kā vienojoties bez vārdiem, satvēra ēdienkarti kā pēdējo iespēju izvairīties no neveikla klusuma. Viņi pētīja to ar tādu nopietnību, it kā starp zupām un desertiem varētu atrast jēgu — gan šai sarunai, gan visam randiņam.
Vakarā, dodoties mājup, katrs domāja savu. Un abi — gandrīz vienlaikus — nonāca pie vienas un tās pašas atziņas: šis bija sliktākais randiņš viņu dzīvē.
Tā viņu ceļi arī šķīrās — bez pārmetumiem, bez cerībām uz otro tikšanos. Katrs aizgāja savu ceļu, saprotot, ka reizēm cilvēki vienkārši nesakrīt — ne raksturos, ne dzīves ritmā, ne tajā, ko meklē. Šis randiņš, lai arī neveiksmīgs, abiem kļuva par nelielu atgādinājumu: labāk būt godīgam pret sevi un citus netēlot, nekā censties iederēties svešā scenārijā.
Jo pat sliktākais randiņš reizēm var kļūt par labu pieredzi — tādu, kas liek pasmaidīt un saprast, ko patiesībā nemaz nevajag meklēt.
Bet kā tev šķiet — kas ir svarīgākais pirmajā tikšanās reizē: izskats, ķīmija vai spēja būt pašam?
