Viņai ir divi puikas, kuri var izdemolēt dzīvokli piecās minūtēs, un hipotekārais kredīts uz divdesmit gadiem, bet vīrieši viņai līp klāt tā, it kā viņa būtu ar medu apsmērēta
Kad ieraudzīju, ka pie Kristīnes, kurai vienā rokā brēca trīsgadīgais Miķelis, bet otrā karājās iepirkumu maiss, pieskrēja vīrietis dārgā mētelī un sāka piedāvāt palīdzību, es gandrīz izmetu savu kafijas krūzīti tieši uz jaunajiem zamšādas zābakiem.
Mēs stāvējām autostāvvietā pie tirdzniecības centra Alfa, ārā mīnus divpadsmit grādu, vējš tāds, ka seja sastingst sekundes laikā, bet te notiek aina no kādas lētas melodrāmas. Es, brīva 35 gadus veca sieviete, stāvēju blakus kā neredzama, kamēr šis impozantais vīrietis izplūda laipnībās nomocītās divu bērnu mātes priekšā. Kristīnei ir 34 gadi, viņa ir šķīrusies jau divus gadus, viņai ir divi puikas, kuri var izdemolēt dzīvokli piecās minūtēs, un hipotekārais kredīts uz divdesmit gadiem, bet vīrieši viņai līp klāt tā, it kā viņa būtu ar medu apsmērēta.
Kāpēc mana ideālais meikaps zaudē viņas izstaipītajam džemperim
Pats neaptveramākais šajā situācijā ir tas, ka es cenšos. Eju uz sporta zāli trīsreiz nedēļā, tērēju pusi algas kosmetologam, pērku veļu, kas maksā kā lidmašīnas spārns, un pastāvīgi monitorēju iepazīšanās vietnes. Mana anketa ir ideāla, bildes no profesionālas fotosesijas, ailē “par sevi” ierakstīts kaut kas gudrs un vienlaikus viegls. Un kas man ir? Pāris gļēvas sarakstes ar precētiem vīriešiem un bezgalīgi piedāvājumi “vienkārši patīkami pavadīt laiku” no kaut kādiem aizdomīgiem tipiem. Bet Kristīne vispār neiespringst.
Viņai uz galvas ir mūžīga radošā nekārtība, ko viņa sauc par “mammas copi”, apģērbs ir ērts, jo skraidīt pakaļ bērniem papēžu kurpēs nav iespējams, un nekādu mēģinājumu kādu iespaidot. Bet viņas telefons plīst pušu no ziņām. Tur ir gan bijušais klasesbiedrs, kuram pēkšņi uzplaukušas jūtas, gan kolēģis no darba, kurš stiepj viņai smagas papīra kastes, un pat kaimiņš no apakšējā stāva, kurš agrāk nāca rāties trokšņa dēļ, bet tagad iegriežas nomainīt spuldzītes un paliek uz tēju ar pīrāgiem.
Es ilgi vēroju viņu no malas, mēģinot saprast, kur ir āķis. Mums taču iegalvo, ka vīrietim vajadzīgs vieglums un brīvība, ka svešas “piekabes” ir milzīga problēma. Es pati tam ticēju un baidījos, ka, ja neizeju pie vīra līdz četrdesmit gadiem, tad viss – lieta darīta. Bet Kristīne ar savu eksistenci pierāda pretējo. Viņa neslēpj savas “piekabes” un neizliekas par brīvu putniņu. Tieši otrādi, viņa visur ir kopā ar dēliem, un tas nez kāpēc neatbaida vīriešus, bet darbojas kā kaut kāds magnēts.
Nesen mēs sēdējām viņas virtuvē. Vecākais, Dāvis, pildīja mājasdarbus un čīkstēja, mazākais smērēja putru pa galdu. Es jebkura vīrieša vietā būtu aizbēgusi no turienes pēc piecām minūtēs, jo visur ir troksnis un drupačas. Bet pie viņas ciemos sēdēja kaut kāds Artis, bērnības draugs, un ar pilnīgi laimīgu seju laboja Dāvim radio vadāmo mašīnīti. Viņš skatījās uz Kristīni tā, kā uz mani neskatījās pat kāzu dienā (kura, starp citu, beidzās pēc trim gadiem).
Varbūt vīrieši domā – ja reiz viņa ir ar diviem bērniem, tātad latiņa viņai ir zem grīdlīstes un viņa piekritīs jebkuram, lai tikai mājās būtu vīrietis? Bet nē, Kristīne ir ļoti izvēlīga. Viņa nemetas nevienam ap kaklu, vispār reti kad pirmā izrāda iniciatīvu. Viņa vienkārši dzīvo, risina savas bezgalīgās problēmas, un vīrieši paši stājas rindā, lai šīs problēmas atrisinātu.
Bezpalīdzības ilūzija vai prasmīga manipulācija
Pagājušajās brīvdienās mēs ar viņu aizbraucām uz Līvu akvaparku. Es, kā parasti, biju sagatavojusies: jauns peldkostīms, ūdensizturīgs meikaps. Kristīne paņēma līdzi bērnus, kaudzi ar piepūšamajiem riņķiem, dvieļiem un sviestmaizēm. Kamēr es skaisti gulšņāju baseinā, cenšoties ieņemt izdevīgu pozu, Kristīne dzenājās pakaļ mazajam. Un ko jūs domājat? Pēc pusstundas ap viņu jau grozījās divi vīrieši. Viens palīdzēja ķert bērnu, otrs cienāja vecāko ar gāzētu ūdeni. Vakara noslēgumā viņai bija divi jauni tālruņa numuri.
Es pamanīju kādu svarīgu detaļu viņas uzvedībā. Viņa pilnīgi neizstaro vajadzību pēc kāda. Zināt to vientuļas sievietes skatienu, kas saka: “Nu, paņemiet mani pie sievas, es esmu laba, es protu gatavot”? Man tāds ir, es to reizēm redzu spogulī. Tas ir vērtētājas skatiens. Kad es ieraugu vīrieti, es uzreiz sāku viņu skenēt: vai ir gredzens? vai viņš der manu nākamo bērnu tēva lomai? Vīrieši šo skenēšanu jūt pa kilometru un saspringst. Neviens negrib būt vērtēšanas objekts vai resurss kāda geštaltu noslēgšanai.
Bet Kristīne nevienu nevērtē, viņai nav laika. Viņai ir te bērnudārza rīta izrāde, te papīra namiņš jāgatavo, te atskaite darbā. Viņa sarunājas ar vīrieti kā ar cilvēku, nevis kā ar potenciālo vīru. Viņa var mierīgi palūgt svešiniekam paturēt somu, kamēr aizsien bērnam kurpju šņori, un pie tam pasmaidīt tik sirsnīgi, bez zemteksta, ka viņš jūtas kā bruņinieks, nevis somas nēsātājs.
Vīrieši bieži nogurst no sieviešu gaidām. No viņiem pastāvīgi kaut ko prasa: esi veiksmīgs, esi stiprs, dāvini dāvanas, atbilsti standartiem. Bet Kristīne neko neprasa, jo viņa ir pieradusi paļauties uz sevi. Un paradokss ir tajā, ka tad, kad no vīrieša neko neprasa, viņam pašam gribas dot. Tas ir kā ar kaķi: jo vairāk tu viņu mīļo, jo stiprāk viņš raujas vaļā. Bet, ja apsēdīsies mierīgi darīt savas lietas – viņš pats atnāks un iekārtosies klēpī.
Tas ko viņa beigās man pateica sagrieza manu realitāti ar kājām gaisā
Reiz viņai salūza mašīna tieši pilsētas vidū sastrēgumstundā. Es tādā situācijā kristu panikā, sāktu zvanīt evakuatoram, tētim, bijušajam vīram. Kristīne vienkārši izkāpa no mašīnas, atvēra pārsegu (lai gan viņa no dzinēja uzbūves neko nesaprot) un sāka domīgi skatīties iekšā. Pēc divām minūtēm apstājās džips. Izkāpa vīrietis, pajautāja, kas noticis. Kristīne godīgi pateica: “Man nav ne jausmas, tā vienkārši pateica “hrrr” un apstājās.” Viņi kopā pasmējās, viņš viņu aizvilka līdz servisam, pēc tam aizveda mājās, bet tagad viņi, šķiet, gatavojas kopā doties atvaļinājumā.
“Es viņus vienkārši mīlu, bet tu nē”
Es aizgāju pie viņas vakar vakarā, nolemjot, ka ir laiks izzināt šo noslēpumu, citādi es vienkārši pārsprāgšu no ziņkārības. Bērni jau gulēja, dzīvoklī bija kluss. Mēs sēdējām virtuvē un dzērām tēju.
– Kristīn, nu saki godīgi, tu viņus nobur? – es pajautāju. – Nu nopietni. Tev ir divi bērni, hipotēka, brīvā laika nulle. Bet vīrieši ap tevi vijas kā mušas. Ko es daru nepareizi?
Kristīne iesmējās, atmeta matus atpakaļ un paskatījās uz mani ar savām viltīgajām zaļajām acīm.
– Madara, tu esi pārāk nopietna. Tu uz katru randiņu ej kā uz darba interviju, baidies pieļaut kļūdu vai izskatīties smieklīga. Tu visa esi saspringta.
– Nu, bet kā nebaidīties? – es sašutu. – Apkārt ir tik daudz nelgu, laiks iet, man nav divdesmit gadu. Es gribu normālu ģimeni, nevis kārtējo vilšanos.
– Tieši tā, – viņa pamāja. – Tu gribi rezultātu. Bet es vienkārši dzīvoju.
Es aizdomājos. Patiešām, es vienmēr esmu vērsta uz rezultātu. Ja vīrietis “nevelk” līdz vīra kandidātam, es viņu uzreiz atmetu. Es nedodu iespēju vienkāršai saziņai, flirtam. Es uzreiz uzlieku zīmogu: “derīgs” vai “nederīgs”. Tas rada tik smagu atmosfēru, ka vīriešiem blakus man kļūst smacīgi. Bet ar Kristīni viņiem ir viegli, jo viņa nemēģina viņus uzreiz ievilkt dzimtsarakstu nodaļā vai pārtaisīt pēc sava prāta.
– Bet tas taču nevar būt vienīgais iemesls, – es nerimos. – Jābūt kādam noslēpumam. Varbūt tu zini kādas īpašas frāzes? Nu, kā tam vīrietim ar džipu? Kāpēc viņš apstājās? Tu taču pat mājiens nedevi.
– Es nemāju, – viņa piekrita. – Es vienkārši stāvēju un neradīju scēnu par salūzušu auto, vienkārši brīvi pajokoju.
– Kādā ziņā – neradīji scēnu?
– Nu, man salūza mašīna. Nepatīkami? Jā. Bet es nestāvēju ar sejas izteiksmi “visi vīrieši ir kretīni, neviens nepalīdz, dzīve ir vienas problēmas”.
Es stāvēju un domāju – bāc, smieklīga situācija, būs ko pastāstīt. Vīrieši nolasa sievietes noskaņojumu. Manī ir trauksme un pretenzijas, bet draudzenē – pieņemšana un ironija. Pat ar divām “piekabēm” viņa šķiet vieglāk aizraujama nekā es bez.
– Labi, – es teicu. – Ar vieglumu skaidrs. Bet vai tiešām tevi nebaida, ka viņi var tevi izmantot? Ka viņiem ir vienkārši ērti? Tu pati tiec ar visu galā, viņi atnāk uz gatavu, izklaidējas un aiziet.
– Madara, kurš kuru izmanto – tas ir liels jautājums, – viņa piemiedza ar aci. – Man ar viņiem ir jautri, viņi man palīdz, es jūtos kā sieviete. Ja rīt iesim katrs savu ceļu – nu un kas, man ir bērni, darbs, es nepazudīšu. Es nelieku likmi uz vīrieti kā uz vienīgo laimes avotu.
Lūk, tā ir galvenā atšķirība…
Man vīrietis ir trūkstošais puzles gabaliņš, bez kura bilde nesaliekas, bet viņai – patīkams bonuss jau esošajai, lai arī haotiskajai dzīvei. To sauc par pašpietiekamību, bet ne to auksto un dzeloņaino, kad “man nevienu nevajag”, bet silto – kad “man ir labi arī vienai, bet ar tevi ir foršāk”. Mēs sēdējām vēl ilgi, apspriedām kopīgos paziņas, atcerējāmies augstskolu. Es skatījos uz viņas virtuvi, kur pie ledusskapja karājās zīmējumi, bet uz palodzes žuva kedas, un pirmo reizi ilgā laikā nejutu skaudību par viņas popularitāti. Es jutu skaudību par viņas brīvību būt neideālai.
Vakara beigās, kad es jau saucu taksometru un āvu zābakus, Kristīne pēkšņi kļuva nopietna. Viņa pienāca pie manis, apskāva uz atvadām un pateica to, kas apgrieza kājām gaisā manu priekšstatu par visu šo vīriešu uzmanību. Es taču gaidīju kādu padomu par flirtu vai apģērbu, bet viņa pateica pamatu pamatu, līdz kuram es pati ietu gadiem.
– Madara, tu visu laiku prasi par noslēpumu, – viņa klusi teica, skatoties man tieši acīs. – Zini, kāpēc viņi līp klāt? Runa nav par to, ka esmu viegla vai jautra. Galvenais noslēpums ir citur. Es vienkārši mīlu vīriešus. Es neuzskatu viņus par pretiniekiem vai parādniekiem, nedomāju, ka viņi visi ir “nelgas” vai “vārguļi”. Es skatos uz vīrieti un redzu tajā foršu cilvēku, kurš var būt stiprs, un viņam dod vietu. Bet tu no viņiem baidies un nicini vienlaikus. Tu savā galvā ar viņiem karo vēl pirms viņi ir atvēruši muti.
Es braucu mājās taksometrā un domāju par viņas vārdiem. “Es vienkārši mīlu vīriešus.” Skan tik vienkārši, bet, ja parok dziļāk, manī iekšā ir tik daudz aizvainojuma pret bijušo vīru, pret visiem tiem, kuri nepārzvanīja. Kristīnei ir taisnība – nevar piesaistīt to, ko tu patiesībā nemīli un necieni. Nezinu, vai man izdosies kļūt tikpat “magnētiskai” kā viņa, bet vienu es sapratu skaidri: ideāls sakārtojums neaizstās labestīgu skatienu, bet bērnu neesamība negarantē brīvību no “tarakāniem” galvā.
