Laulāto sapnis
Bet laulātā pāra galvenais sapnis bija sava skaista privātā māja. Lai viņi varētu tur pārcelties kopā ar bērniem. Bet savu dzīvokli izīrētu, iegūtu pasīvos ienākumus. Tad varētu pavisam nepārdzīvot par nākotni. Bērni izaugs un paši tiks skaidrībā, kā viņiem dzīvot. Bet Tamāra savos 54 gados varēs beidzot atpūsties, pastaigāties, skatīties televizoru un darīt to, ko pašai gribās.
Vismaz tāds bija plāns. Lielākā daļa naudas jau bija nopelnīta un nosūtīta vīram. Mājas pirkšana nesaistījās ar nekādām grūtībām. Vēl pāris mēneši un varēs mierīgi pamest Spāniju un tās nebeidzamo karstumu.
Nedēļu pirms atgriešanās Tamāra kārtējo reizi ar vīru pārrunāja mājas pirkšanu. Labs rajons, lielisks plānojums, daudz vietas. Kaimiņi – kārtīgi cilvēki. Tāpēc šķita, ka viss iet senā sapņa virzienā. Bet vīra balss bija saspringta. Kāpēc? Kas noticies? Problēmas ar veselību vai darbu? Bērniem viss labi?
Bet Pēteris visu noliedza. Ar veselību un darbu viss labi, Matīsam un Guntai arī viss kārtībā. Laikam vienkārši satraukums, jo viņi tik sen nav tikušies. Bet tagad viss būs labi…
Lidostā Tamāru sagaidīja visa ģimene. Sieviete baidījās, ka bērni vienkārši nepazīs viņu vai neuzskatīs par tuvu cilvēku. Bet, par laimi, viņi bija ļoti priecīgi par mammas atgriešanos un tas bija patiesi. Vīrs, solīdi ģērbies, ieradās ar ziediem, nedomājot, ka lidostā tas izskatīties dīvaini.
Negaidīts pagrieziens
Pirmais mēnesis dzimtenē Tamārai pagāja vienkārši lieliski. Viņa atpūtās, pavadīja daudz laiku ar ģimeni. Kopumā, priecājās par dzīvi. Nemaz neskuma pēc Spānijas. Vīrs Pēteris devās uz darbu, bērni bija aizņemti ar mācībā, bet vakaros viņi visi sapulcējās un stāstīja viens otram, kā pavadījuši dienu.
Bet pēc mēneša, bez iepriekšēja brīdinājuma, pie Tamāras ciemos ierodas jaunākā māsa Marina. Starp viņām nekad nebija īpašas saikne, tāpēc likās dīvaini, ka viņa tā nolēmusi ierasties, it kā nekas nebūtu bijis. Bet neko darīt, uzvārīt tēju Tamāra jau varēja. Marina viņai uzreiz pateicās, un uzreiz pārgāja pie lietas.
Viņa pastāstīja, ka jau astoņus gadus ir attiecībās ar Tamāras vīru. Marinai pat netraucēja tas fakts, ka viņa uzsākusi romānu ar māsas vīru. Viņu jūtas esot abpusējas, bet Pēteris nekādi nevar saņemties drosmi, lai visu izstāstītu. Protams, slikti, ka no tā cietīs viņu ģimene. Bet jādzīvo sev, nevis citiem.
Tamārai vienkārši nebija vārdu. Viņa nespēja noticēt dzirdētajam. Īstā māsa un mīļotais vīrs. Kāpēc? Uz šo jautājumu Marina atbildēja ļoti vienkārši. Viņa ir vientuļa sieviete. Vismaz bija. Bet viņam trūka sievietes uzmanības, siltuma. Viss esot noticis pats no sevis.
Marina atzinās, ka vienmēr ir apskaudusi māsu, jo viņai viss dzīvē ir izdevies. Vīrs, bērni. Savs dzīvoklis, perspektīvas mājai. Protams, Tamārai nācās daudz ko ziedot, lai tā būtu. Bet viņa pati uz to gāja.
Marinas sacīja, ka varbūt Tamāra nepūtīs no mušas ziloni? Lai vienkārši iesniedz šķiršanos. Lai tiesa nosaka, kā sadalīt īpašumu? Viņa saprotot Tamāras dusmas, bet neko vairs nevar mainīt. Viņa varot tikai sliktāk izdarīt sev. Pēc šiem vārdiem Marina aizgāja. Bet Tamāra tā arī palika sēžot uz dīvāna ar tukšu krūzi rokās.
Ko tagad darīt? Visu pārdot un sadalīt? Vai cīnīties par savu laimi līdz galam? Vai arī doties prom un sākt visu no jauna? Kā jūs domājat, ko Tamārai vajadzētu darīt?
Tamāra 14 gadus nodzīvoja un nostrādāja Spānijā. Mājās atbrauca tikai dažas reizes un arī tad, ne biežāk kā uz pāris nedēļām. Nebija iemesla palikt ilgāk, jo nauda pati sevi nenopelna. Viņai bija vīrs Pēteris un divi bērni: Matīss un Gunta. Lai arī vīrs cītīgi strādāja par meistaru rūpnīcā, naudu viņu kopīgajam sapnim varēja nopelnīt tikai ārzemēs.
Nācās daudz strādāt. Lai arī spāņi paši par sevi ir diezgan slinki un neprasa pārāk lielu pašatdevi, Tamārai vienalga bija grūti. Lieta tāda, ka viņai vispār nebija piemērots vietējais klimats. Viņa mīlēja ziemu un svaigu gaisu. Bet tur esošais karstums no viņas izsūca visu enerģiju. Kamēr spāņi klusām baudīja aukstos dzērienus un siestu, sieviete cieta un turpināja pūlēties.
Laiku pa laikam viņa sazvanījās ar tuviniekiem, lai uzzinātu, kā viņiem klājas. Parasti atbildēja vīrs, jo bērni pakāpeniski bija atraduši no mammas. Viņi kļuva pieauguši, nodarbojās ar savām lietām. Nē, protams, Tamāru viņi neaizmirsa. Bet visbiežāk viņiem nebija, ko viņai teikt. Neveikls klusums klausulē un banālas atbildes par laiku un vakariņām.
Bet Pēteris aktīvi turpināja uzmundrināt sievu, dalījās ar pēdējiem jaunumiem, veda saimniecību. Viņš iztaisīja remontu viņu divistabu dzīvoklī, tieši tā, kā viņi gribēja. Risināja visus jautājumus ar kaimiņiem, apsaimniekotājiem u.tt.
Laulāto sapnis
Bet laulātā pāra galvenais sapnis bija sava skaista privātā māja. Lai viņi varētu tur pārcelties kopā ar bērniem. Bet savu dzīvokli izīrētu, iegūtu pasīvos ienākumus. Tad varētu pavisam nepārdzīvot par nākotni. Bērni izaugs un paši tiks skaidrībā, kā viņiem dzīvot. Bet Tamāra savos 54 gados varēs beidzot atpūsties, pastaigāties, skatīties televizoru un darīt to, ko pašai gribās.
Vismaz tāds bija plāns. Lielākā daļa naudas jau bija nopelnīta un nosūtīta vīram. Mājas pirkšana nesaistījās ar nekādām grūtībām. Vēl pāris mēneši un varēs mierīgi pamest Spāniju un tās nebeidzamo karstumu.
Nedēļu pirms atgriešanās Tamāra kārtējo reizi ar vīru pārrunāja mājas pirkšanu. Labs rajons, lielisks plānojums, daudz vietas. Kaimiņi – kārtīgi cilvēki. Tāpēc šķita, ka viss iet senā sapņa virzienā. Bet vīra balss bija saspringta. Kāpēc? Kas noticies? Problēmas ar veselību vai darbu? Bērniem viss labi?
Bet Pēteris visu noliedza. Ar veselību un darbu viss labi, Matīsam un Guntai arī viss kārtībā. Laikam vienkārši satraukums, jo viņi tik sen nav tikušies. Bet tagad viss būs labi…
Lidostā Tamāru sagaidīja visa ģimene. Sieviete baidījās, ka bērni vienkārši nepazīs viņu vai neuzskatīs par tuvu cilvēku. Bet, par laimi, viņi bija ļoti priecīgi par mammas atgriešanos un tas bija patiesi. Vīrs, solīdi ģērbies, ieradās ar ziediem, nedomājot, ka lidostā tas izskatīties dīvaini.
Negaidīts pagrieziens
Pirmais mēnesis dzimtenē Tamārai pagāja vienkārši lieliski. Viņa atpūtās, pavadīja daudz laiku ar ģimeni. Kopumā, priecājās par dzīvi. Nemaz neskuma pēc Spānijas. Vīrs Pēteris devās uz darbu, bērni bija aizņemti ar mācībā, bet vakaros viņi visi sapulcējās un stāstīja viens otram, kā pavadījuši dienu.
Bet pēc mēneša, bez iepriekšēja brīdinājuma, pie Tamāras ciemos ierodas jaunākā māsa Marina. Starp viņām nekad nebija īpašas saikne, tāpēc likās dīvaini, ka viņa tā nolēmusi ierasties, it kā nekas nebūtu bijis. Bet neko darīt, uzvārīt tēju Tamāra jau varēja. Marina viņai uzreiz pateicās, un uzreiz pārgāja pie lietas.
Viņa pastāstīja, ka jau astoņus gadus ir attiecībās ar Tamāras vīru. Marinai pat netraucēja tas fakts, ka viņa uzsākusi romānu ar māsas vīru. Viņu jūtas esot abpusējas, bet Pēteris nekādi nevar saņemties drosmi, lai visu izstāstītu. Protams, slikti, ka no tā cietīs viņu ģimene. Bet jādzīvo sev, nevis citiem.
Tamārai vienkārši nebija vārdu. Viņa nespēja noticēt dzirdētajam. Īstā māsa un mīļotais vīrs. Kāpēc? Uz šo jautājumu Marina atbildēja ļoti vienkārši. Viņa ir vientuļa sieviete. Vismaz bija. Bet viņam trūka sievietes uzmanības, siltuma. Viss esot noticis pats no sevis.
Marina atzinās, ka vienmēr ir apskaudusi māsu, jo viņai viss dzīvē ir izdevies. Vīrs, bērni. Savs dzīvoklis, perspektīvas mājai. Protams, Tamārai nācās daudz ko ziedot, lai tā būtu. Bet viņa pati uz to gāja.
Marinas sacīja, ka varbūt Tamāra nepūtīs no mušas ziloni? Lai vienkārši iesniedz šķiršanos. Lai tiesa nosaka, kā sadalīt īpašumu? Viņa saprotot Tamāras dusmas, bet neko vairs nevar mainīt. Viņa varot tikai sliktāk izdarīt sev. Pēc šiem vārdiem Marina aizgāja. Bet Tamāra tā arī palika sēžot uz dīvāna ar tukšu krūzi rokās.
Ko tagad darīt? Visu pārdot un sadalīt? Vai cīnīties par savu laimi līdz galam? Vai arī doties prom un sākt visu no jauna? Kā jūs domājat, ko Tamārai vajadzētu darīt?