Piektdiena pienāca ātri. Sigita ieradās precīzi sešos vakarā, šoreiz bez uzspēlētās jautrības. Viņi apsēdās pie galda — Marina, Mareks, Sigita un bērni.
— Es aprunājos ar speciālistu, — Sigita negaidīti sāka. — Pēc tam, kad aizgāju no jums. Nu, ne gluži ar īstu, ar draudzeni, kura tajā orientējas. Viņa teica, ka man… ka man pie sevis jāstrādā.
Marina klusēja, uzmanīgi klausoties.
— Es saprotu, ka rīkojos egoistiski, — Sigita turpināja, izvairoties skatīties uz viņiem. — Es vienmēr domāju tikai par sevi. Kad piedzima Artūrs, man bija divdesmit trīs, es nebiju gatava. Pēc tam Vika… Es viņus mīlu, godīgi mīlu, bet neprotu būt laba māte.
— To var iemācīties, — Marina mīksti teica.
— Var. Bet tas ir ilgi. Bet bērni aug tagad, — Sigita beidzot pacēla acis. — Es gribu piedāvāt variantu. Es nevaru viņus paņemt tieši tagad. Man nav normāla darba, īrēju istabu. Bet es varu braukt ciemos, komunicēt, reizēm paņemt uz brīvdienām. Bet pagaidām… Pagaidām viņi varētu padzīvot pie jums. Oficiāli. Es visu nokārtošu, kā nākas.
Marina paskatījās uz Mareku. Viņš tik tikko manāmi pamāja.
— Ar nosacījumu, — Mareks teica, — ka tu tiešām brauksi. Būsi daļa no viņu dzīves, nevis vienkārši sieviete, kura reizēm parādās ar dāvanām.
— Būšu, — Sigita apsolīja. — Es tiešām gribu mainīties.
Artūrs un Vika skatījās uz māti ieplestām acīm. Marina viņu skatienos redzēja gan cerību, gan bailes, gan neuzticēšanos.
— Es zinu, ka pievīlu jūs. Daudzas reizes. Es neprasu piedošanu tieši tagad, jo vārdiem nav vērtības. Bet es mēģināšu kļūt labāka. Mēģināšu kļūt par tādu, kādu jūs esat pelnījuši.
Vika piecēlās un pienāca. Apskāva viņu nedroši, bērnišķīgi uzticīgi.
— Es gribu, lai tu esi blakus, — meitene pačukstēja. — Pat ja ne vienmēr.
Sigita piespieda meitu sev klāt, un Marina redzēja, kā pār viņas vaigiem plūst emociju jūra. Neuzspēlētas emocijas, patiesas.
Nākamais pienāca Artūrs. Pastāvēja, pēc tam arī apskāva, īsi un atturīgi.
— Tikai vairs nepazūdi šitā. Labi?
— Labi. Solu.
Viņi sēdēja virtuvē līdz vēlam vakaram, apspriežot detaļas. Sigita brauks katru nedēļas nogali, zvanīs katru vakaru. Marina un Mareks kļūs par oficiāliem aizbildņiem, kamēr Sigita sakārtos savu dzīvi — atradīs darbu, noīrēs normālu dzīvokli, pierādīs, ka var būt atbildīga.
Kad Sigita devās prom, viņa ilgi stāvēja uz sliekšņa.
— Paldies, — viņa teica Marinai. — Par to, ka nenovērsāties. Par to, ka devāt man otro iespēju.
— Tas nav tev, — Marina godīgi atbildēja. — Tas ir viņiem.
— Es zinu. Bet tik un tā paldies.
Durvis aizvērās. Marina atspiedās pret sienu, aizvēra acis. Mareks pienāca no mugurpuses, apskāva.
— Tiksim galā?
— Tiksim, — viņa izleca elpu. — Mums nav izvēles.
No istabas atskanēja smiekli — Artūrs stāstīja Vikai kādu stāstu. Parasti smiekli, bezrūpīgi un gaiši. Marina pasmaidīja. Varbūt viss tiešām nokārtosies. Varbūt Sigita tiešām mainīsies. Varbūt viņi saņems to, ko ir pelnījuši — ar mīlestību, rūpēm un stabilitāti.
Bet varbūt arī nē. Taču tagad, šajā minūtē, viņi bija drošībā, paēduši, laimīgi un mājās. Un tas bija galvenais. Marina izslēdza gaismu koridorā un devās uz virtuvi uzlikt tējkannu. Rīt būs jauna diena. Jaunas rūpes, jauni prieki, jauni pārbaudījumi. Bet viņi tiks galā. Noteikti tiks.
Tāpēc, ka ģimene — tās nav tikai saites. Tā ir arī izvēle. Izvēle būt blakus, kad ir grūti. Izvēle mīlēt pat tad, kad neesi parādā. Izvēle pasniegt roku, kad citi novēršas.
Un viņi savu izvēli bija izdarījuši.
