Māsa Elīna ar savu ģimeni ievācās dzīvoklī man pretī; sākumā palūdza izņemt bērnu no skolas, vēlāk jau noteica ko man darīt – ko mēs no šī ieguvām

Mēdz teikt, ka no radiniekiem, tāpat kā no likteņa, neaizmuksi. Bet ko darīt, ja liktenis nolēmis tos izmitināt tieši pretī tavam dzīvoklim. Dažreiz vissvarīgākās dzīves mācības sākas vienkārši….

…Ar pavisam vienkāršu durvju zvanu…

Negaidītie kaimiņi

Tajā vakarā lietus dobji bungoja pa karnīzi. Īpaši uzstājīgi. Es sēdēju pie klēpjdatora. Mēģināju pabeigt kārtējā raksta rediģēšanu. Iezvanījās durvju zvans. Uz sliekšņa stāvēja mana māsīca Elīna. Ideāli ieveidoti mati, nevainojams grims. Un tieši tāda sejas izteiksme, kādu atcerējos kopš bērnības. Tā vienmēr vēstīja par “jautrību”. Par kādu avantūru.

– Līgucīt! Man ir satriecoša ziņa. – viņa ieslīdēja dzīvoklī, negaidot uzaicinājumu. – Mēs pārceļamies uz dzīvokli. Pretī.

Kafijas tase manā rokā sastinga pusceļā uz muti. Elīna tikmēr jau bija iekārtojusies manā mīļākajā dīvānā, uzmetusi kāju uz kājas.

– Iedomājies, kāda sakritība? Ieraudzīju sludinājumu par pārdošanu, un mēs ar Pēteri uzreiz nolēmām – tas ir liktenis.

Liktenis. Es pie sevis pasmaidīju. Pēdējo reizi, kad Elīna runāja par likteni, man trīs mēnešus nācās pieskatīt viņas kaķi, kamēr viņa “atrada sevi” Indijā.

– Bet kā ar jūsu dzīvokli centrā? – es uzmanīgi apsēdos blakus.

– Pārdevām. – viņa atmeta ar roku. – Toties tagad Emīls būs blakus savai mīļajai tantei. Tu taču zini, cik viņš pie tevis ir pieķēries.

Emīls. Mans desmitgadīgais māsas dēls, kautrīgs zēns ar rudu matu ērkuli un aizraušanos ar lidmašīnām. Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, viņš man rādīja savu modeļu kolekciju un stāstīja par sapni kļūt par pilotu.

– Elīna, tu esi pārliecināta, ka tas ir… – es sāku, bet viņa jau bija izņēmusi telefonu.

– Skaties. – viņa man parādīja ekrānu ar dzīvokļa fotogrāfiju. – Pēteris tagad ir tur, vada remontu. Pārceļamies pēc nedēļas. Emīls bija tik priecīgs, kad uzzināja. Starp citu… – viņa iepauzēja, un es sajutu viltību. – Tu taču varēsi viņu dažreiz paņemt no skolas? Tā taču ir blakus tavam darbam. Un pieskatīt, ja mēs ar Pēteri aizkavēsimies…

Pirmais pavediens, pirmais “uzdevums” tika izteikts

Es skatījos pa logu uz sīko lietu un sapratu, ka mana klusā žurnāla redaktores dzīve tikko ir veikusi strauju pagriezienu. Jautājums bija tikai par to, kur tas mani aizvedīs.

– Tu taču neatteiksi? – Elīnas balss kļuva medaina. – Mēs taču esam ģimene.

Ģimene. Šis vārds vienmēr bija viņas galvenais trumpis. Es atvēru muti, lai atbildētu, bet tajā brīdī atkal iezvanījās durvju zvans…Durvju zvans lika man sarauties. Uz sliekšņa stāvēja Emīls, cieši turot nodeldētu mugursomu ar lidmašīnām. Viņa rudie mati spraucās uz visām pusēm, un uz deguna bija redzamas vasaras raibumi – tieši tādi paši kā man bērnībā.

– Tante Līga, vai es varu pie tevis pildīt mājasdarbus? – viņš mīņājās no kājas uz kāju. – Mājās mums strādnieki trokšņo, bet man jāsagatavojas kontroldarbam…

Tas bija pirms trim nedēļām. Tagad mans darba galds bija pārvērties par improvizētu skolas solu, un pats Emīls bija kļuvis par pastāvīgu viesi manā dzīvoklī.

– Skaties, te vienkārši jāievieto formula, – es nolīku pār viņa fizikas burtnīcu. – Redzi, cik viss ir vienkārši?

Viņa acis iedegās – viņam patika eksaktās zinātnes, it īpaši, ja runa bija par aerodinamiku. Tādos brīžos es viņā redzēju sevi: tādu pašu spītīgu interesi par to, kas patiešām ir svarīgs.

– Bet mamma saka, ka fizika man nebūs noderīga, – viņš nopūtās. – Grib, lai es eju uz ekonomikas novirzienu, tāpat kā tētis.

Es centos neko neteikt. Elīnai vienmēr patika plānot citu dzīves. Pat bērnībā viņa izlēma, ko mēs spēlēsim un kādu lomu kurš saņems. Tālruņa zvans pārtrauca mūsu nodarbības.

– Līgucīt, izlīdzi! – Elīnas balss skanēja satraukti. – Vai vari aizvest Emīlu uz džudo sekciju? Esmu iestrēgusi sanāksmē, un Pēteris ir komandējumā…

Es paskatījos pulkstenī – pēc stundas svarīga tikšanās ar autoru.

– Elīna, man ir darbs…

– Nu, lūdzu. Tikai vienu reizi. Tu taču zini, cik tas ir svarīgi viņa attīstībai.

Svarīgi kam? Es paskatījos uz Emīlu – viņš sēdēja, noliecis galvu, un automātiski zīmēja lidmašīnas burtnīcas malās.

– Labi, – es padevos, saprotot, ka atkal nāksies atvainoties kolēģiem. – Tikai šodien.

Lasi vēl: Draudzene Dace palūdza izpalīdzēt un nostrādāt viņas maiņu kafejnīcā, tur negaidīti viņa ieraudzīja savu vīru

Bet mēs abas zinājām, ka tas nav “tikai šodien”. Pēdējā mēneša laikā šādu “tikai šodien” bija sakrājies vairāk nekā ducis. Mana dzīve pakāpeniski pārvērtās par nebeidzamu žonglēšanu ar svešām lietām un saviem pienākumiem. Vakarā, pavadot Emīlu mājās, es pamanīju, kā viņš kavējas pie durvīm.

– Tante Līga, – viņš virpināja mugursomas siksnu, – vai es varu rīt atkal atnākt? Pie tevis ir tik… mierīgi.

Es skatījos uz viņa pakausi un jutu, kā iekšienē pieaug dīvains maiguma un satraukuma sajaukums. Kaut kas teica priekšā: tas ir klusums pirms vētras.

Vārīšanās punkts

Lietu nomainīja pirmais sniegs, un mana dzīve pārvērtās par nebeidzamu svešu rūpju virpuli. Šodien es atkal sēdēju darbā līdz vēlam vakaram, cenšoties atgūt nokavēto. Klēpjdatora ekrāns žilbināja acis, un neizlasītās vēstules vairojās kā sniegpārslas aiz loga.

– Līga, – galvenā redaktora balss lika man sarauties. – Jūs trešo reizi nedēļā iesniedzat materiālu ar kavēšanos. Tas jums nav raksturīgi.

Es pamāju, jūtot, kā sārtums pārklāj vaigus. Agrāk es vienmēr biju punktualitātes paraugs. Tagad… Tālrunis vibrēja – Elīna.

– Līgucīt, tu taču atceries par Emīla džudo sacensībām? Šodien septiņos.

Man kļuva auksti. Protams, es biju aizmirsusi. Bet es taču apsolīju atnākt…

– Elīna, man ir termiņš…

– Bet tu taču apsolīj.!– viņas balsī atskanēja pazīstamas notis. – Viņš tik ļoti gaida. Teica, ka tikai tu saproti, ka viņam tas viss nepatīk…

Es sastingstu. Ko nozīmē “nepatīk”? Pēc stundas es jau sēdēju sasvīdušā sporta zālē. Emīls izskatījās apjucis savā baltajā kimono. Viņš mehāniski atkārtoja kustības, bet viņa skatiens ik pa brīdim bija vērsts uz logu, kur lidoja lidmašīnas. Pēc sacensībām – protams, neveiksmīgām – viņš pienāca pie manis, kamēr Elīna rāja treneri.

VIDEO:
Publicitātes foto/ Rīgas dome

– Tante Līga, – viņa balss drebēja. – Es vairs negribu… Negribu džudo, negribu ekonomiku… Es gribu uz aviācijas pulciņu. Tur uzņemšana tikko sākās…

– Kāpēc tu mammai nesaki?

– Teicu, – viņš saliecās. – Viņa teica, ka tas viss ir muļķības. Ka man vajag nopietnu hobiju un nopietnu profesiju. Kā tētim.

Kaut kas manī pārtrūka. Es skatījos uz viņa nolaistajiem pleciem un redzēju sevi bērnībā – kad sapņoju rakstīt grāmatas, bet mani pārliecināja, ka tas nav nopietni.

– Bet varbūt… – es sāku, bet tad pienāca Elīna.

– Kādi noslēpumi? – viņa smaidīja, bet viņas acis palika aukstas. – Emīl, skrien pārģērbties. Bet ar tevi, Līga, mums ir nopietni jāparunā.

Es piecēlos, jūtot, kā iekšienē vārās kaut kas bīstams un nekontrolējams. Šķiet, ir pienācis laiks salikt punktus uz “i”.

Vētra ūdens glāzē

Tvaiks no kafijas tases pacēlās smalkā strūkliņā, un klusums kļuva arvien smagāks. Mēs sēdējām manā virtuvē – es un Elīna. Aiz loga griezās sniegs, it kā daba mēģinātu pasargāt pilsētu no tuvojošās vētras.

– Tu mani dēlu uzcel pret mani? – viņas balss skanēja mānīgi mierīgi.

– Par ko tu runā? – es ciešāk saspiedu tasi.

– Par ko? – Elīna strauji nolika savu tasi uz galda. – Visas tās runas par lidmašīnām, par to, ka viņš it kā negrib nodarboties ar džudo… Tu domā, ka es neredzu, kā viņš ir mainījies, kopš mēs šeit pārcēlāmies?

– Vai tu neesi domājusi, ka viņš vienmēr ir bijis tāds? Vienkārši tagad ir parādījies kāds, kas ir gatavs viņu uzklausīt?

Elīna nobālēja.

– Ko tu ar to domā?

– To, ka tu esi tik aizņemta ar viņa nākotnes veidošanu, ka pilnībā neredzi viņa tagadni. – vārdi izrāvās, pirms es paspēju tos apturēt. – Viņš ne acu galā negrib redzēt džudo. Viņš negrib būt ekonomists. Viņam ir savi sapņi.

– Sapņi? – viņa rūgti pasmaidīja. – Sapņi nesamaksā rēķinus, Līga. Es vēlos viņam stabilu nākotni. Un ne tev mani mācīt, kā audzināt manu bērnu.

Tajā brīdī virtuves durvis iečīkstējās. Uz sliekšņa stāvēja Emīls, viņa acis bija plaši atvērtas.

– Mamma… – viņa balss drebēja. – Kāpēc tu mani nekad neklausies?

Elīna sastinga.

– Emīl, ej pie sevis…

– Nē. – viņš pirmo reizi pacēla balsi. – Es gribu teikt. Es… es iestājos aviācijas pulciņā. Jau nedēļu eju. Pēc stundām, kamēr jūs domājat, ka esmu papildu angļu valodā.

Klusums, kas bija iestājies virtuvē, zvanīja kā nospriegota stīga.

– Ko? – Elīna lēnām piecēlās. – Kā tu varēji? Man aiz muguras…

– Kā TU vari? – es arī piecēlos. – Vai tu neredzi, ko dari? Tu neaizstāvi viņa nākotni – tu nozodz viņa tagadni.

Aiz loga sniegs sāka snigt stiprāk, un manā virtuvē izcēlās īsta vētra. Vētra, kurai vajadzēja vai nu visu sagraut, vai… mainīt uz visiem laikiem.

Jauni spēles noteikumi

Pagāja nedēļa. Sniegs aiz loga pārvērtās pelēkā putrā, un mūsu attiecības ar Elīnu – aukstā pieklājībā. Emīls turpināja nākt pie manis pildīt mājasdarbus, bet tagad tas notika pēc stingra grafika, kas bija saskaņots ar viņa māti. Tajā vakarā es strādāju pie kārtējā raksta, kad pie durvīm pieklauvēja. Uz sliekšņa stāvēja Pēteris – Elīnas klusais vīrs, kuru es redzēju reti.

– Vai es varu ienākt? – viņš mīņājās no kājas uz kājas. – Mums jārunā.

Es ielaidu viņu dzīvoklī, jūtot neveiklumu. Pēteris apsēdās krēslā, izņēma no kabatas nodeldētu fotogrāfiju.

Negaidītais pavērsiens

– Zini, kas tas ir? – viņš man pasniedza attēlu. Tajā jauns vīrietis lidotāja formā smaidīja kamerā. – Tas ir mans tēvs. Viņš bija pilots. Un es… es kļuvu par ekonomistu, jo mamma uzskatīja to par uzticamāku. – Viņš paklusēja. – Es runāju ar Elīnu. Un ar Emīlu.

Pie durvīm atkal pieklauvēja. Šoreiz tā bija Elīna. Viņa izskatījās neierasti apmulsusi.

– Līga, es… – viņa aizķērās. – Mēs ar Pēteri daudz domājām. Un runājām. Emīls parādīja mums savas lidmašīnu modeļus, pastāstīja par pulciņu… – Viņa dziļi ievilka elpu. – Man nebija taisnība. Ne tikai pret viņu, bet arī pret tevi.

Es klusējot skatījos uz māsu, nezinot, ko teikt.

Lasi vēl: Kā jaunumi par ģimenes pieaugumu man lika stundas laikā meklēt jaunu dzīvesvietu

– Ieviesīsim noteikumus, – viņa turpināja. – Īstus noteikumus. Tev nav pienākums būt mūsu diennakts palīdzei. Tev ir sava dzīve, darbs… Bet mēs gribētu, lai tu paliktu daļa no Emīla dzīves. Tagad jau pa īstam.

– Bet kā ar džudo? Ekonomiku? – es neizturēju un jautāju.

– Risināsim, kad viņš augs, – pirmo reizi ilga laika periodā Elīna uzsmaidīja patiesi. – Galvenais, lai risinām kopā. Visi kopā.

Tajā brīdī istabā ieskrēja Emīls, vicinot kaut kādu papīru.

– Tante Līga! Mammu! Tēti! Skatieties! – viņa acis mirdzēja. – Es ieņēmu otro vietu avio modelēšanas konkursā.

Elīna samirkšķināja acis, acīmredzami aizturot asaras, un Pēteris atplauka lepnuma pilnā smaidā. Es skatījos uz viņiem un sapratu: dažreiz vissvarīgākās pārmaiņas sākas ar mazu soli.

Galvenā Atziņa: nepieciešamība aizstāvēt savu autentiskumu un citu patiesos sapņus

Ir vitāli svarīgi noteikt veselīgas robežas pat ar tuvākajiem radiniekiem un neļaut citu vajadzībām vai manipulācijām pilnībā pārmākt savu dzīvi, karjeru un pašcieņu.

Patiesa mīlestība un rūpes par otru cilvēku, īpaši bērnu, nozīmē atzīt un atbalstīt viņa patiesās intereses un sapņus (autentiskumu), nevis uzspiest savu “stabilās nākotnes” vīziju. Stāsts māca, ka ģimene nav sinonīms neierobežotai izmantošanai vai beznosacījumu piekāpībai. Patiesa ģimenes mīlestība un atbalsts prasa:

-Drosmi aizstāvēt savu dzīvi (kā Līga).

-Iecietību un klausīšanos (kā Elīna stāsta beigās).

-Respektu pret otra cilvēka, pat bērna, unikālo aicinājumu (kā Emīls un Pēteris).

Dažreiz “liktenis” (radinieki pretī) rada tikai iemeslu beidzot atrisināt iekšējās un starppersonu problēmas.