Gadu. Veselu gadu Maija, mana māsa, baroja mani ar pasakām par remontu savā Imantas dzīvoklī, labi ka tomēr aizbraucu un visu uzzināju
“Katrīna, nu kāda viesošanās, man te putekļi līdz ceļiem, viss plēvē.”
“Ai, nē, šodien gaidu strādniekus, pati sēžu uz čemodāniem.”
“Krāsa ož tā, ka nav ko elpot.”
Sākumā es ticēju labprāt. Maija vienmēr bija haoss. Sākt globālu pārbūvi un apstāties pusceļā – tas ir viņas stilā. Pēc tam es sāku no tā nogurt. “Maija, nu, atļauj es vismaz atbraukšu, palīdzēšu iznest atkritumus?”
“Nē, nē, Katrīna, man brigāde tāda… viņiem nepatīk sveši. Pati tikko panesos.”
Pēdējos pāris mēnešus viņa sūdzējās, ka strādnieki vispār pazuduši, un viņa “dzīvo uz kastēm” vienā istabā, mēģinot visu pabeigt pati. Es ticēju. Es iztēlojos notraipītas sienas, cementa maisus. Tāpēc šodien es arī atbraucu bez brīdinājuma. Nospriedu – pietiek viņai vienai tur. Palīdzēšu. Pasūtīju karsta ēdienu piegādi, lai mēs paēstu šajā haosā, un atvedu podā dārgu monsteru. Mājīgumam. Uz “atjaunoto” dzīvokli.
Es nospiestu zvanu, gatava apmetuma putekļu mākonim un saucienam: “Ak vai es neesmu gatava.” Durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Mārtiņš. Viņam mugurā bija frotē halāts. Ne viņa pelēkais, mājas, bet svešs, balts, acīmredzami sieviešu, kas tik tikko sadevās uz viņa pleciem. No dzīvokļa ieplūda smarža. Ne krāsas. Ne putekļu.
Ieplūda svešas dzīves smarža. Rīta. Tikko vārītas kafijas un kaut kā salda, ziedu. Maijas smaržu. Un zem visa tā – biezs, pazīstams Mārtiņa mīļāko smaržu aromāts. Viņš skatījās uz mani bez pārsteiguma. Tikai ar aizkaitinājumu.
“Katrīna? Tu esi nevietā.”
Man pat rokas nenodrebēja. Es vienkārši skatījos uz viņu. Uz šo balto halātu. Uz viņa basajām kājām uz Maijas priekšnama paklājiņa.
“Remonts,” es teicu. Balss bija sveša, vienmērīga.
Mārtiņš saspieda halāta jostu.
“Katrīna, nevis šeit.”
“Bet kur?” es spēru soli. Ne iekšā. Vienkārši tuvāk.
Es palūkojos viņam pār plecu. Priekšnams bija ideāls. Nekādas plēves. Nekādu maisu. Ideāli izlīdzinātas sienas, jauns lamināts, dārgs spogulis greznotā rāmī. Uz pakaramā karājās viņa mētelis. Viņa. Tas, kurā viņš šodien devās “uz svarīgu tikšanos”. Blakus – viņa zābaki. Glīti stāvēja blakus Maijas mājas čībiņām-zaķīšiem.
“Es atbraucu palīdzēt,” es teicu, ar to pašu beigto, mierīgo balsi. “Māsai. Ar remontu.”
Mārtiņš beidzot novērsa skatienu. Viņam kļuva kauns. Ne par to, ko izdarīja. Bet par to, ka viņu notvēra tik muļķīgi. No dzīvokļa dziļumiem atskanēja miegaina, kaprīza Maijas balss:
“Mārtiņ, kas tur? Ja kurjers, saki, ka mēs guļam!”
Mārtiņš saraustījās un aizvēra durvis. Es paliku stāvēt blāvā kāpņu telpas gaismā. Es neatceros, kā nokāpu. Šķiet, liftu nesaucu. Gāju pa pakāpieniem, stāvu pēc stāva. Mašīnā es noliku maisiņu uz pasažiera sēdekļa. Tur, kur viņš sēdēja šorīt, skūpstot mani uz vaiga un solot “nebūt vēlu”. Paku ar ēdienu es uzmetu uz aizmugurējā sēdekļa. Es braucu uz autopilota. Pasaule sašaurinājās līdz luksoforu sarkanajām ugunīm un slapjam asfaltam.
Es iegāju mūsu dzīvoklī. Šeit smaržoja pēc manis. Un pēc viņa. Mūsu kopējā smarža. Tagad tā šķita viltota, kā lētas smaržas, kas izliekas par dārgām. Es aizgāju uz viesistabu. Pie sienas karājās fotogrāfija: mēs trijatā. Es, Mārtiņš, Maija. Vasaras šašliks. Mēs apskaujamies, smejamies. Maija tur manu roku. Es apsēdos uz dīvāna.
Un sāku atcerēties…
“Aizkavēšos, Katrīna, steidzams projekts.”
“Sestdien nevaru, braucam ar džekiem uz makšķerēšanu.”
“Telefons izlādējās, atvaino, nedzirdēju zvanus.”
Makšķerēšana. Projekti. Svarīgas tikšanās.
Gads. Vesels gads remonta. Vesels gads “svarīgu tikšanos”.
Atsaucās gadījums pirms apmēram trim mēnešiem. Mēs vakariņojām. Mārtiņam vibrēja telefons. “Maija”. Viņš atmeta. Es jautāju: “Vai kaut kas noticis?” Un viņš, nenomirkšķinājis, atbildēja: “Nē, atkal par savu remontu vaid. Es viņai teicu, ka pats piebraukšu, paskatīšos.” Viņš “piebrauca”. Viņa dzīvoja pāris kvartālu attālumā no manis.
Telefons vibrēja uz galda. “Mārtiņš”. Es neatbildēju. Tas vibrēja atkal un atkal. Tad atnāca īsziņa: “Es braucu mājās. Mums jārunā.” Mājās. Viņš nosauca manas mājas par “mājām”. Es gaidīju. Es pat nepārģērbos. Tā arī sēdēju mētelī, skatoties uz ziedu, kas stāvēja uz palodzes. Atslēga slēdzenē pagriezās.
Mārtiņš ienāca. Viņš jau bija savā uzvalkā. Tajā pašā, “svarīgajām tikšanām”. Kaklasaite nedaudz atslābināta. Viņš, acīmredzot, ar bultu izlidoja no viņas, lai paspētu pirms manis. “Katrīna.” Viņš apstājās koridorā. “Tu esi pārģērbies,” es konstatēju. “Ātri.”
“Mums jārunā.”
“Jā. Jā.”
Viņš iegāja istabā. Paskatījās uz mani. “Tas nav tas, ko tu domā,” viņš sāka. Visbanālākā, visžēlākā frāze pasaulē. Viņš novērsa skatienu.
“Ar viņu… citādi. Viņa mani saprot.”
“Saprot.” Es lēnām pamāju ar galvu.
“Tu mūžīgi biji savā darbā, savās domās. Bet Maija…”
“Bet Maija kas?”
Mana jaunākā māsa, kuru es nēsāju uz rokām. “Tu jau esi izvēlējies, Mārtiņ. Tu vienkārši aizmirsi tur savu mēteli, kad steidzies pie manis uz “svarīgu tikšanos”.”
Viņš skatījās uz mani. Un viņa acīs nebija nekā. Viņš paņēma atslēgas no galdiņa, maku. Izgāja. Es pagriezu slēdzeni. Viens apgrieziens. Otrais. Atgriezos viesistabā. Tukšā dzīvoklī. Dzīvoklī stāvēja dūkoņa – tā dūc ledusskapis, kad apkārt vairs nav nekādu skaņu. Es piecēlos. Aizgāju uz vannas istabu.
Es paņēmu melnu atkritumu maisu. Sabēru visu tajā. Viņa čības koridorā. Žurnāls, ko viņš nebija izlasījis, uz dīvāna. Viss lidoja maisā. Pēkšņi iezvanījās mans telefons. Es nodrebēju. Ekrānā spīdēja “Maija”. Es sastingu, turot rokās viņa džemperi. Rokas sīki drebēja. Es nospiestu “pacelt”.
“Katrīna?” māsas balss bija nobijusies, plāna. “Katrīna, kur tu esi? Mārtiņš atnāca, viņš… viņš ir jocīgs. Ko tu viņam teici?”
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
