Es klusēju. Es vienkārši klausījos viņas balsī. Māsas balsī.
“Katrīna, vai tu biji pie manis?”
“Es biju.”
“Kāpēc tu atbrauci? Es taču teicu, man remonts!”
“Remonts?” es pārjautāju, un mana balss bija zema, aizsmakusi. “Maija, tev priekšnamā karājas Mārtiņa mētelis.”
“Katiņ, piedod! Es negribēju! Tas… tas pats no sevis sanāca!”
Atkal. Viņiem bija viens scenārijs diviem. Sarunu neturpināju. Es paskatījos uz fotogrāfiju pie sienas. Mēs trijatā. Smejamies.
“Es visu sapratu, Maija.” Es mierīgi paņēmu telefonu otrā rokā. Es nospiestu “beigt zvanu”.
Un uzreiz bloķēju viņas numuru. Pēc tam bloķēju Mārtiņa numuru. Es paņēmu fotogrāfiju no sienas. Izņēmu bildi no rāmja. Salocīju to uz pusēm. Un vēlreiz. Pēc tam paņēmu otro atkritumu maisu. Un trešo. Es strādāju visu nakti. No rīta dzīvoklī vairs nebija nekā, kas atgādinātu . Trīs milzīgi melni maisi stāvēja pie durvīm. Es iznesu maisus uz kāpņu telpu. Izsaucu kravas taksometru.
Bija auksts, agrs rīts. Sētnieks slaucīja asfaltu. Es noliku tos pie ieejas. Ne pie miskastes. Vienkārši pie ieejas. Varbūt kāds paņems. Es atgriezos tukšā, tīrā dzīvoklī. Smaržoja tikai pēc manis. Un pēc grāmatu putekļiem. Es atvēru visus logus. Vējš staigāja pa dzīvokli, klapējot skapju durvis. Tās pašas mēbeles, ko mēs izvēlējāmies ar Mārtiņu. “Uz visiem laikiem.”
Es aizvēru logus. Kļuva kluss. Es aizgāju uz virtuvi un mehāniski ieslēdzu kafijas automātu. Tas iedūcās. Viņa mīļākā šķirne. Es to izslēdzu. Izmetu pupiņas. Uzvārīju sev parasto paciņu. Apsēdos pie galda. “Tu esi kā statuja.” “Viņa ir silta.”
Varbūt viņiem ir taisnība? Varbūt es tik ļoti iedziļinājos “stiprā, gudrā Katrīna” tēlā, ka pārstāju būt īsta? Es tā ilgi biju atbalsts visiem – viņam ar viņa “projektiem”, Maijai ar viņas mūžīgajām “problēmām”, mammai… Telefons iezvanījās. Es zināju, kas tas ir.
“Mamma”.
Lasi vēl: Tie neuzdīgs pat mitrā pagrabā – viens zariņš šī zaļuma saglabā kartupeļus līdz pavasarim
Es atbildēju. “Katrīna! Katiņ, kas jums noticis?” Viņas balss bija nobijusies, bet ne līdzjūtīga. Apakšā zem tās bija kaut kas.
“Maija zvanīja.” Ne “Kas tev noticis?”. Bet “Ko tu esi sastrādājusi?”.
“Mamma,” es iedzēru malku kafijas. Dzēriens bija bezgaršīgs. “Mārtiņš ar Maiju…”
Es gaidīju pauzi.
“Ak, Dievs…” mamma izdvesa. “Maijiņa… Viņa tāda… Viņa taču mūžīgi iemīlas nepareizajos. Bet Mārtiņš…”
Viņa. Viņus. Attaisnoja.
“Katrīna, nu ko tu kā bērns!” mātes balss kļuva spēcīgāka. Tajā parādījās pazīstamais metāls. “Nu, notika. Vīrieši ir vīrieši. Bet Maija… viņai vienmēr bija grūtāk nekā tev. Tu mums esi gudriniece, stipra. Bet viņa …” “Silta”. “Vāja”. “Tev jābūt gudrākai,” māte runāja. “Parunājiet. Apsēdieties trijatā. Ģimene ir galvenais.”
“Es nevienam neko neesmu parādā.” Es to pateicu un pati brīnījos, cik stingri tas izklausījās. “Es vienmēr biju tā, kurai jābūt parādā. Jāsaprot. Jāpiedod. Jābūt stiprai. Pietiek.”
Es paskatījos uz savu atspulgu izslēgtā televizora tumšajā ekrānā. “Mammu. Es negribu par to runāt.” Es noliku klausuli.
Es sēdēju savā tukšajā, tīrajā dzīvoklī. Pirmo reizi desmit gados neviens negaidīja, ka es būšu “gudra”. Neviens neprasīja, lai es būtu “silta” vai “stipra”. Viņi visi izvēlējās viens otru. Viņi atstāja mani mierā.
🌻 Jauna dzīve: Pēc klusuma
Pagāja pusgads. Es iesniedzu visu oficiāli tajā pašā dienā. Viss notika ātri. Dzīvoklis bija mans, pirkts pirms laulības. Nebija ko dalīt, izņemot pāris vāzes un katlu komplektu. Viņš pat neaizbrauca pakaļ tiem maisiem, ko es izliku. Pirmais mēnesis bija līdzīgs lipīgam, sliktam sapnim. Es gāju uz darbu. Atgriezos. Ēdu kaut ko, kas nopirkts pa ceļam. Gāju gulēt.
Ledusskapja dūkoņa kļuva par manu vienīgo kaimiņu. Mamma zvanīja vēl dažas reizes. Ar to pašu prasību – “būt gudrākai”. Es pārstāju celt. Pēc tam viņi visi pazuda. Es nemainīju darbu. Neaizbraucu uz citu pilsētu. Es vienkārši dzīvoju. Es izmetu veco dīvānu, uz kura sēdējām ar Mārtiņu. Nopirku sev jaunu, dziļu krēslu un stāvlampu.
Sāku lasīt grāmatas, ko viņš sauca par “garlaicīgām”. Nopirku sev labu atskaņotāju un klausījos to kas man patika. Sestdienās es sāku iet uz tirgu un pirkt svaigus ziedus. Ne kādam. Sev. Dzīvoklī sāka smaržot citādi. Pēc vecu lappušu putekļiem, vaska un citroniem. Es pieradu. Pie svešu soļu trūkuma koridorā. Pie to, ka nav jāatskaitās, kāpēc esmu “atkal nogurusi”.
Un vakar atkal zvanīja mamma…
Es nebiju cēlusi piecus mēnešus. Šoreiz es atbildēju. Viņas balss bija citāda.
“Katrīna, meitiņ.”
Es klusēju.
“Es tā vairs nevaru. Viņi mani novedīs.”
“Kas “viņi”?” es jautāju vienaldzīgi.
“Maija! Un Mārtiņš tavs! Viņi taču… viņi taču kā suņi!”
Es klausījos. “Tas viņu “siltums”… zini, par ko tā izrādījās? Viņš viņai pārmet, ka viņš dēļ viņas “visu pazaudēja”. Bet viņa., ka viņš viņu nenovērtē! Ka viņš viņu salīdzina ar tevi.” “Viņš teica, ka tu biji… īsta. Bet Maija – tukša. Bet viņa viņam sejā meta, ka viņš ir vienkārši vecs neveiksminieks, kurš pakļāvās svaigai gaļai!”
“Mamma. Kāpēc tu man to stāsti?”
“Katrīna. Viņa viņu izmeta un viņš atnāca pie manis. Dzīvo pie manis viesistabā. Bet Maija man zvana simts reizes dienā, prasa, lai es viņu atgrieztu. Es esmu starp viņiem, kā…”
“Kā starp mums toreiz?” es klusi jautāju.
Mamma apklusa.
“Tu taču toreiz izvēlējies. Tu teici, ka Maija “vāja”. Bet es “stipra”. Nu tad esi tagad stipra viņu dēļ.”
“Katiņ! Viņš taču… viņš par tevi jautāja. Saka, sapratis visu. Kļūdījies. Grib parunāt…”
“Nē.”
“Kas “nē”?”
“Viņš ar mani nerunās. Un tu nerunāsi. Es to negribu zināt.”
“Es vairs neesmu “gudrā” un ne “stiprā”. Es vienkārši… dzīvoju. Tu pati visu izlēmi pus gadu atpakaļ. Kad teici, ka man jāpiedod.”
Es noliku klausuli. Piegāju pie loga. Vakars metās. Pilsēta iededza ugunis. Es novērsos no loga. Ieslēdzu stāvlampu. Paņēmu grāmatu. Dzīvoklī bija kluss. Un tas bija labs klusums.
