Māte atveda dēlu uz bērnunamu, jo nespējot viņu pabarot. Bet šis skarbais stāsts beidzās tik neticami!

Un tad viņš atkal tika adoptēts, bet tas nebija ilgi. Otrā māte pēc sešiem mēnešiem atveda Koļu atpakaļ uz bērnunamu.

– Jūs saprotat, es pat nevaru viņu pabarot, viņš tik daudz ēd, viņa taisnojās.

Koļa vēlāk stāstīja, ka audžumamma nolēmusi viņu pamest, jo viņš vakariņās esot lūdzis uzcept kartupeļus, nevis ēst neraudzētu putru bez piena un sāls.

Zēns turklāt sarūgtināja otros audžuvecākus ar to, ka viņam nebija tieksmes uz mūziku. Viņiem, lūk, bija profesionālu mūziķu dinastija, bet šim bērnam nebija muzikālās dzirdes, viņš bija pilnīgi bezcerīgs. Un tā četras reizes pa visiem šiem gadiem, četras!

Audžuvecāki bērnu paņem, dod viņam cerību, bet pēc tam atved atpakaļ uz bērnunamu, jo viņš, lūk, nevarot īstenot audžuvecāku gaidas.

Bet pagājušās vasaras beigās mēs sākām remontēt bērnunama telpas, kurās mācījās bērni, tāpēc vietējās varas iestādes deva atļauju skolēniem apmeklēt parasto skolu, kas atradās netālu. Gandrīz uzreiz Koļa sadraudzējās ar jauno klasesbiedru Mišu.

Dažreiz Miša pat uzaicināja Koļu pie sevis ciemos, viņi spēlējās, bet Mišas māte baroja puišus ar gardiem pelmeņiem.

Man bija liels prieks, ka Koļam ir īsts draugs, bet baidījos, ka tad, kad būs jāatgriežas bērnunamā, zēns atkal zaudēs tuvu cilvēku, kā tas bija noticis jau iepriekš. Tāpēc nolēmu visu iepriekš noskaidrot un devos aprunāties ar Mišas mammu.

Sieviete ar sapratni attiecās pret maniem brīdinājumiem un teica, ka puiši varēs ik pa laikam satikties un reizēm pastaigāties kopā pat tad, kad Nikolajs atgriezīsies bērnunamā.

LASI VĒL: Tu droši vien nokritīsi no krēsla, kad uzzināsi, kāda pensija ir Viktoram Lapčenokam

Dažus mēnešus vēlāk remonts bija beidzies, puiši sāka satikties daudz retāk, bet kad satikās, burtiski lēkāja no prieka. Pēc dažām nedēļām manā kabinetā ienāca Mišas māte:

– Gaļina Oļegovna, es par to domāju ilgi, tāpēc neuztraucieties – mans lēmums ir izsvērts un galīgs, es nemainīšu savas domas.

Es gribu adoptēt Koļu. Esmu pieradusi pie viņa, zēns man kļuvis kā pašas bērns! Un mans Miša pastāvīgi tikai par viņu runā un skumst pēc viņa.

– Koļa, vai vēlies dzīvot Mišas ģimenē? jautāju puisim.

– Es gribu! Viņa acis mirdzēja priekā un cerībā uz ģimeni.

Tātad tas ir izlemts. Pēc divām dienām tev ir dzimšanas diena, un jūs to svinēsit kopā ar ģimeni – es teicu.

Kā mēs visi smējāmies, kad uz jaunās mammas jautājumu “Ko tev uzdāvināt dzimšanas dienā?” zēns bez vilcināšanās atbildēja: “Lielu, pilnu šķīvi ceptu kartupeļu!”

– Tad esam vienojušies! Vislielāko šķīvi, kādu varēšu atrast, paziņoja Mišas māte.

Ar mierīgu sirdi viņa nokārtoja visus dokumentus un Koļa ieguva jaunu ģimeni. Man ir tāda sajūta, ka šoreiz viņu vairs nenodos, viņam būs mīļa, gādīga mamma un pasaulē labākais brālis un draugs.