Antonam un viņa mammai vienmēr ir bijušas sirsnīgas, bet reizēm arī diezgan tiešas sarunas. Šajā reizē viņi satikās sestdienas pēcpusdienā, kad Antons bija atbraucis uz tējas tasi, un jau pēc pāris minūtēm saruna aizgāja ierastajā virzienā – par ģimeni, darbu un dzīves plāniem.
— Anton, brauc pie manis biežāk, citādi liekas, ka nemaz nedzīvojam vienā pilsētā, — sacīja mamma.
— Mamm, es taču pie tevis atbraucu, un jau vairs nav brīvdienas. Pilnīgi nav laika braukt biežāk, — atbildēja dēls.
— Tev vajag sievu, lai nebūtu tik daudz laika jātērē mājas darbiem. Un jau sen ir laiks bērnus, — teica mamma.
— Mamm, man jāstrādā, jāmaksā kredīts par dzīvokli, pagaidām man tam nav laika, — sacīja Antons.
— Tā visa dzīve paiet! Tev jau tagad vajag draudzeni. Nezinu, kāpēc tu aizgāji dzīvot atsevišķi — mājās vienmēr būtu ēdiens, viss izmazgāts un sakopts, — noteica mamma.
Antons iedeva buču mammai un devās prom. Viņš atcerējās, kā agrāk dzīvoja kopā ar viņu, un saprata, ka tas nebija viegli — mamma ļoti rūpējās par viņu un bieži mājās aicināja potenciālās līgavas.
Ar laiku Antons nolēma kļūt patstāvīgāks un paņemt dzīvokli uz nomaksu Liepājas otrā galā. Lielākā daļa viņu sarunu tik un tā bieži aizgāja pie puiša privātās dzīves.
Viņš vairākas reizes bija mēģinājis iepazīstināt savas draudzenes ar mammu, taču neviena no tām neizpelnījās viņas īpašu simpātiju. Tad Antons pie sevis nodomāja, ka īsto meiteni iepazīstinās ar mammu tikai kāzu dienā.
— Man šķiet, ka mamma visbiežāk vēlas runāt tieši par manu precēšanos, — ar smaidu draugam teica Antons.
— Nepievērs tam pārāk lielu uzmanību, tev jau ir 30 gadi, tāpēc viņa arī grib, lai tu apprecies. Mana Natālija grib tevi uzaicināt uz savu dzimšanas dienu. Pie viņas ciemos atbrauks māsīca, ļoti simpātiska meitene, izskatās, ka viņa grib jūs iepazīstināt, — teica draugs.
— Labi, un kur svinēsiet, mājās? — jautāja Antons.
— Nē, kafejnīcā. Negribas pēc viesiem visu nakti māju kārtot, — paskaidroja Raivis.
— Tā gan, tagad viss pavisam citādi, ne kā agrāk, — atzina Antons.
— Kā tev iet ar dzīvokļa nomaksu? — interesējās draugs.
— Viss kārtībā, lielākā daļa ienākumu tur arī aiziet, — atbildēja Antons.
— Nu, malacis, drīz jau arī ģimeni izveidosi, — pasmaidīja draugs.
— Meitenes tagad ir citādas. Daudzas gatavas uz jebko tikai, lai iegūtu dzīvokli, bet man tā nevajag. Gribas visu pa īstam, — teica Antons.
— Atrādīsi tu vēl savu vienīgo. Es arī nezināju, ka tik ātri satikšu Natāliju, un tagad jau domājam par bērnu, — atbildēja Raivis.
Pēc mēneša Antons ieradās uz Natālijas dzimšanas dienu ar dāvanu. Kad viņš apsēdās pie galda, pretī ieraudzīja skaistu meiteni.
— Labdien, esmu ģimenes draugs Antons. Un jūs? — pieklājīgi jautāja vīrietis.
— Esmu Vika, jubilāres māsa, — atbildēja meitene.
— Tātad, par jums man Raivis stāstīja, — pasmaidīja Antons.
Pēc pāris minūtēm svinības sākās, un vakara vadītājs interesanti virzīja pasākumu.
Kad sākās lēnais deju brīdis, Antons nolēma uzaicināt Viku uz deju. Viņš gribēja ar meiteni satuvināties, taču viņa viņu viegli atbīdīja.
— Mēs pazīstami tikai vienu dienu, bet jūs jau atļaujaties par daudz, — sacīja Vika.
— Piedod, lūdzu, tā vairs nebūs, — atvainojās Antons.
Viņš piedāvāja satikties nākamajā dienā, uz ko meitene atbildēja, ka vēl padomās.
— Nu, kā tev Vika? — jautāja Raivis.
— Ļoti interesanta, viņa man patiešām iepatikās, — atbildēja Antons.
— Es taču teicu, ka viņa ir no laukiem, pieticīga, ne tāda kā citas. Tagad darbu meklēs, pagaidām dzīvos pie mums, bet mani tas netraucē — viņa garšīgi gatavo, — pasmaidīja Raivis.
— Ceru, ka kādreiz nogaršošu viņas ēdienu, — pasmaidīja Antons.
Viņš palūdza Vikai telefona numuru un jau tajā pašā vakarā viņai piezvanīja.
— Kā tev vakars, patika? — jautāja Antons.
— Patika, tikai man tas nav pierasts — bija pārāk skaļi, — atzina meitene.
— Es arī noguru. Varbūt rīt aiziesim kaut kur kopā? — piedāvāja Antons.
— Labi, un tu man parādīsi pilsētu? — smaidot atbildēja Vika.
Nākamajā dienā viņi satikās parkā un omulīgi sarunājās. Vikai nesen bija mūžībā devies tēvs, un laukos bija palikusi mamma un brālis. No tās dienas jaunie cilvēki sāka tikties biežāk.
Drīz Antons piedāvāja Vikai pārcelties pie viņa, uz ko meitene atbildēja ko būtisku…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
