… ka viņi vēl pārlieku maz pazīstami.
— Es neesmu tā audzināta, es nevaru vienkārši pārcelties. Man svarīgi, lai tas būtu uz mūžu, — teica Vika.
— Piedod, ja ar to tevi apbēdināju. Es varu gaidīt tik ilgi, cik nepieciešams. Es jau esmu iemīlējies tevī, — atbildēja Antons.
Pēc kāda laika Vika iepazīstināja Antonu ar savu mammu, kura bija ļoti laipna un gādīga. Pāris paziņoja, ka drīz plāno precēties.
— Es pat nespēšu neko palīdzēt, man vēl jāaudzina viens bērns, – teica sieviete.
— Nekas nav vajadzīgs. Es strādāju, man ir dzīvoklis, – atbildēja Antons.
— Cik tu esi jauks, bet es nenāku ar tukšām rokām, – pasmaidīja sieviete.
Meitenes brālis visu vakaru bija blakus jauniešiem. Antons viņam teica, lai labi mācās un, kad pienāks laiks, pārvācas uz Liepājas centru.
— Tagad brauksim iepazīties ar manu māti. Tikai brīdinu uzreiz – iespējams, viņai tu neiepatiksies. Viņa mani ļoti mīl, esmu viņas vienīgais bērns, – teica Antons.
Irina izrādījās tāda, kā Antons stāstīja. Viņa saprata, ka meitene ir vienkārša, sirsnīga un vēlas patstāvīgi dzīvot.
— Mēs nolēmām precēties, – sacīja puisis.
— Tu man par to nemaz neteici… iesim parunāt, – atbildēja sieviete.
— Kā tu vispār vari? Viņa man nepatīk. Viņa tikai domās par savu labumu, dzīvojot ar tevi, – teica mamma.
— Mamma, par to nerunāsim. Es pats lemšu, ar ko sākt kopdzīvi. Es jau labi pelnu un man ir dzīvoklis, – teica dēls.
— Kā man tad ar viņu runāt? Man viņa nepatīk, – teica mamma.
— Tad vienkārši nerunā, – teica Antons.
Vikai bija ļoti skumji par to, ka viņa neiepatikās Antonam mammai. Viņš centās viņu uzmundrināt, bet meitene tomēr sāka izplūst emocijās. Drīz viņa pārcēlās dzīvot pie Antona, un pēc kāda laika notika nākamā tikšanās ar viņa mammu.
— Tātad, kāzas? Un tu jau pārcēlies pie mana dēla? Patīk dzīvoklis? – vaicāja māte.
— Vai jūs domājat, ka esmu šeit tikai dzīvokļa dēļ? Jūs ļoti maldāties, – teica meitene un, novērsusies, lai atgūtu mieru, aizgāja.
Antons kaut ko vēl pateica un skrēja pēc viņas. Ceļā viņš viņu mierināja, un neievēroja krītošo šķērsli. Vika pamodās tikai klīnikā un uzreiz sauca Antonu.
Diemžēl Antons neguva iespēju dzīvot. Viņa piemiņas brīdī māte bija ļoti satraukta un jutās, ka situācija izveidojās tieši Vikas dēļ.
— Viņa pat neieradās uz piemiņas brīdi! — teica māte.
Natālija pastāstīja Vikai, kas notika šajā brīdī, un meitene vēl vairāk satraucās. Pēkšņi telpā ienāca māsiņa un paziņoja, ka Vika gaida bērniņu.
Pēc izrakstīšanās no klīnikas meitene pārcēlās uz īrētu dzīvokli, jo nevarēja dzīvot Antona mājvietā.
— Es tevi mīlu, es priecājos, ka man būs bērniņš no tevis, tas ir viss, kas man tagad palicis, — sacīja Vika.
Pēc dažiem gadiem Vika devās kopā ar Ivaru pie bērna tēva kapa. Tur viņa satika Antona māti, kura atkal pauda neapmierinātību.
— Tu pat uz piemiņu nebiji, kāpēc tad nesi atnesusi ziedus? — jautāja sieviete.
— Es tajā laikā biju klīnikā, — atbildēja meitene.
— Es pati nebiju sapratusi, ka jūs tajā laikā bijāt kopā. Un kas ir šis mazulis? Kā tevi sauc? Piedod, Vika, tas bija mans pārpratums, — teica vecmāmiņa.
— Tas ir jūsu mazbērns Ivars, es pati uzzināju tikai pēc negadījuma, ka gaidu bērnu, — atbildēja Vika.
Irina ieteica Vikai, lai viņa Antona dzīvokli noformē uz Iļju. Viņa no sirds žēlojās par notikušo, bet centās saglabāt siltas attiecības ar Viku un viņas bērnu.
Dzīvē dažreiz notiek negaidīti notikumi, un mēs nevaram kontrolēt visu. Svarīgi ir saglabāt sirds siltumu, piedot un censties uzturēt attiecības, pat ja ceļš ir sarežģīts. Vika atrada spēku turpināt dzīvot, rūpējoties par bērnu un saglabājot siltas attiecības ar tuviniekiem. Tas rāda, ka mīlestība un rūpes palīdz pārvarēt grūtības un sniedz jaunu sākumu.
Ko tu domā – vai Vika izvēle saglabāt siltas attiecības ar Antona māti bija pareiza? Vai tu rīkotos tāpat, ja dzīvē nāktos saskarties ar līdzīgu situāciju?
