Četrdesmitā diena pēc bērēm sakrita ar pašu bargāko ziemas salu, kādu vien varēja iedomāties. Lauku mājās termometra stabiņš bija noslīdējis līdz mīnus trīsdesmit četriem grādiem un šķita tur burtiski iesprūdis.
Gaiss kļuva biezs un dūmakaini balts, bet elektrības vadi pie stabiem klusi gaudoja, nospriegoti līdz pēdējai robežai. Tajā naktī likās, ka sasalst pat pats laiks.
Es biju palicis vecāku mājās viens pats. Plāns bija vienkāršs un reizē smags — vajadzēja lēnām pārskatīt mammas mantas, šo to atdot kaimiņienēm, sakārtot dokumentus un vienkārši nodzīvot šo dienu, neļaujot sērām sevi pilnībā salauzt.
Klusums mājā bija gandrīz sataustāms, un katrs koka grīdas čīkstiens likās neparasti skaļš.
Neiespējamais zvans nakts vidū
Uz kumodes, tieši blakus vecajai ikonai, gulēja mammas mīļākais pogu telefons. Es biju izņēmis akumulatoru vēl pirms nedēļas — tāds inženiera ieradums, lai kontakti neoksidētos. Tas bija tikai tukšs korpuss, plastmasa un mikroshēmas.
Taču zvans atskanēja pusdivos naktī.
Tas nebija vecais telefons. Sāka skanēt mans viedtālrunis, kuru biju atstājis uz virtuves galda. Asā, nepiemēroti dzīvespriecīgā melodija pārgrieza sasalušās mājas klusumu tik pēkšņi, ka es nodrebēju un nejauši izlēju tēju uz galdauta. Kad paņēmu telefonu rokās, sirds šķita uz mirkli apstājamies.
Uz ekrāna skaidriem burtiem rādījās: «MAMMA».
Pirmā doma bija mežonīga un mēģināja rast loģiku. Iespējams, kļūda operatora sistēmā. Varbūt numurs jau atdots kādam citam, bet manā sarakstā tas joprojām saglabājies ar veco nosaukumu.
Es mehāniski paskatījos uz kumodi — mammas telefons joprojām gulēja tur, izjaukts divās daļās. Rokas trīcēja, bet es nospiedu pogu «Atbildēt».
— Aljo? — es klusi ierunājos, gaidot, ka otrā pusē kāds svešinieks atvainosies par kļūdu.
Taču atbildē valdīja klusums. Bet tas nebija parasts digitāls klusums. Tas bija dzīvs. Klausulē varēja dzirdēt tālu, nedaudz saraustītu elpošanu un dīvainu fonu — it kā vējš svilpotu kādā lielā, tukšā telpā.
— …Andri? — atskanēja klusa balss.
Man likās, ka kājas burtiski ieaug virtuves grīdā. Tā bija viņas balss — nedaudz miegaina, mierīga, tieši tāda pati, kādu es to atcerējos no svētdienas rītiem, kad viņa mēdza zvanīt.
— Andri, kāpēc tu vēdlodziņu atstāji vaļā? — viņa ar vieglu, mātišķu pārmetumu jautāja. — Pūš taču…
Lūgums, kuru nevarēja ignorēt
Es nespēju parunāt. Es lēnām noslīdēju turpat uz virtuves grīdas, jo ceļi vairs neturēja manu svaru.
— Mammu?.. — es izdvesu, pats īsti neticot tam, kas notiek.
— Man pa kājām velk, — viņa turpināja, it kā nemaz nedzirdētu manu apjukumu un bailes. — Sega noslīdēja… nav spēka pašai sakārtot. Auksti man ir, dēliņ. Apklāj man kājas. Ar to pledu, rūtaino, ko tu man toreiz atvedi.
Tajā pašā mirklī saruna pārtrūka. Atskanēja īsie pīpieni, kas signalizēja par beigušos savienojumu. Es paliku sēžam uz grīdas tumšajā virtuvē, klausoties savos sirdspukstos, kas dunēja deniņos kā āmuri. Es mēģināju pārzvanīt, bet mehāniska operatora balss vēsi paziņoja, ka abonents ir izslēgts.
Es ieslēdzu gaismu visā mājā. Prāts drudžaini meklēja izskaidrojumu — halucinācijas, sēru radīts neprāts vai varbūt tiešām kāds negaidīts sakaru brīnums. Bet tie vārdi par rūtaino pledu… Es to viņai biju uzdāvinājis pagājušajā ziemā.
Viņa to tik ļoti mīlēja, ka nešķīrās no tā ne mirkli. Kad kārtojām pēdējo gaitas, mēs neiedomājāmies to paņemt līdzi. Pleds joprojām gulēja turpat uz viesistabas dīvāna, glīti salocīts.
“Caurvējš… pa kājām…” — šie vārdi skanēja man galvā. Es sapratu, ka neaizmigšu. Iespējams, es tiešām sāku sajukt prātā, bet doma par to, ka mammai tur, sasalušajā zemē, ir auksti, kļuva nepanesama.
Nakts brauciens uz kluso pakalnu
Lai cik neprātīgi tas neliktos, es piecēlos, sagrābu pledu, paņēmu līdzi jaudīgu lukturi un izskrēju laukā. Vecais auto pielēca ar grūtībām, it kā sūdzoties par briesmīgo salu. Kapi atradās tikai pāris kilometrus tālāk, atklātā pakalnā, kur vēji pūta bez žēlastības.
Līdz kapiem es aizbraucu, bet pēdējos simts metrus nācās brist caur dziļām kupenām, jo ceļš bija pilnībā aizputināts. Sals dedzināja plaušas, un katra ieelpa šķita kā ass dūriens krūtīs. Mēness spīdēja tik spoži, ka lukturi gandrīz nevajadzēja.
Es piegāju pie kopiņas. Sniegs virs tās bija neskarts un ciets kā akmens. Nevienas pēdas, nekas neliecināja, ka kāds te būtu bijis. Taču, kad es piegāju tuvāk un paspīdināju ar lukturi, es pamanīju ko neparastu.
Pašā kopiņas centrā zeme bija nevis vienkārši nosēdusies, bet burtiski iebrukusi, izveidojot nelielu piltuvi. Es sapratu, kas noticis — smagā, sasalušā grunts un milzīgais spiediens bija izdarījis savu. Zemē bija izveidojusies dziļa, šaura plaisa.
Apsolītais siltums
No tās plaisas tiešām pūta. Temperatūras starpības dēļ no zemes dzīlēm nāca ārā tieva, balta tvaika strūkliņa, kas klusi svilpa vēja brāzmās. Zeme burtiski elpoja. Siltais gaiss plūda laukā, bet tā vietā plaisā tika ierauts ledainais ziemas gaiss.
Tas gāja tieši tur — uz leju, pie kājām.
Mani pārņēma trīsas, un tās nebija no aukstuma. Es atcerējos mammas vārdus: “Sega noslīdēja…” Tajā brīdī es sapratu, ka robeža starp šo un otru pasauli ir daudz plānāka, nekā mēs spējam iedomāties.
Es nevarēju atrakt zemi, jo tā bija sasalusi kā betons. Bet es varēju izdarīt to, ko viņa lūdza. Es cieši sarullēju vilnas pledu garenā formā un lēnām, centimetru pa centimetram, sāku to bāzt plaisā.
— Tūlīt, mammu… — es čukstēju, un asaras mirklī sasala uz vaigiem. — Tūlīt būs silti.
Ar koka zaru es iestūmu pledu tik dziļi, cik vien varēju, aizblīvējot spraugu un noslēdzot ledainā gaisa ceļu. Svilpšana tūlīt pat apstājās. Tvaika strūkliņa pazuda. Iestājās pilnīgs klusums. Es vēl uzmetu virsū sniegu, cieši to noblietējot.
— Guli mierīgi, — es pateicu tukšumā. — Tagad tev vairs nesals.
Secinājumi, kas liek aizdomāties
Nākamajā rītā es sarunāju vīrus, kuri atbrauca ar tehniku, progresēja zemi un visu kārtīgi izlīdzināja, pieberot trūkstošo grunti. Viņi teica, ka tā mēdz gadīties pēc lieliem saliem — zeme vienkārši “nostrādā”.
Par pledu es viņiem neteicu ne vārda. Tas palika tur, dziļumā, pildot savu pēdējo uzdevumu.
Šis notikums mani mainīja. Tas lika saprast, ka mūsu saikne ar tuviniekiem nepārtrūkst līdz ar pēdējo elpas vilcienu. Dažreiz mīlestība un rūpes atrod ceļu pat caur neiespējamiem šķēršļiem.
Kopš tās nakts esmu sācis vairāk ieklausīties savā intuīcijā un tajos klusajos signālos, kurus mēs ikdienas steigā bieži vien vienkārši ignorējam.
Mums katram dzīvē ir kāds, par kuru mēs sērojam vai domājam. Svarīgākā mācība no šī visa ir vienkārša — nebaidieties uzticēties savām sajūtām, pat ja tās šķiet pilnīgi neizskaidrojamas.
Reizēm tieši šie dīvainie, neparastie mirkļi palīdz mums gūt mieru un pabeigt to, kas palicis nepabeigts. Rūpēsimies par saviem tuvajiem, kamēr viņi ir blakus, un neaizmirsīsim viņus arī tad, kad viņu vairs nav.
Mīlestība ir vienīgais, kam sals un laiks nespēj tikt klāt.
Vai arī jums kādreiz ir bijusi līdzīga pieredze vai neparasti sapņi, kas vēlāk izrādījušies patiesi? Būtu interesanti palasīt jūsu stāstus komentāros.
