Vēlāk sapratu, ka ziņa nemaz nebija domāta man – dēls to nejauši nosūtīja nepareizajam adresātam.
Taču vārdi jau bija izskanējuši, un tie mani dziļi sāpināja. Dēlam sacīju, ka neesmu aizvainota un piedodu viņam, tomēr sapratu, ka vairs nevaru dzīvot kopā ar viņa ģimeni zem viena jumta.
“Īsziņā bija rakstīts: ‘Māte sēž man uz kakla, viņai vēl jāpērk zāles.’ Kā gan viņš varēja ko tādu pateikt?”
Es taču visu savu pensiju ieguldīju kopējā budžetā, un daudzas zāles man kā pensionārei bija pieejamas bez maksas.
Neko nesakot dēlam, es klusībā noīrēju dzīvokli un pārvācos. Kad viss jau bija nokārtots, paskaidroju viņam un viņa sievai, ka, neskatoties uz mūsu ciešajām attiecībām, man šķiet neērti turpināt dzīvot kopā vienā mājoklī.
Tomēr radās jautājums – kā segt īres izmaksas? Par nelielu vienistabas dzīvokli man katru mēnesi nācās atdot teju visu savu pensiju.
Par laimi, vēl pirms tam biju iegādājusies klēpjdatoru, lai gan vedekla mēģināja mani atrunāt, sakot, ka tas esot sarežģīti un es neko nesapratīšot.
Taču man izdevās visu saprast! Drauga meita palīdzēja apgūt datoru, un drīz vien es sāku fotografēt savus apgleznotos lakatiņus un salvetes, ievietojot tos sociālajos tīklos. Tāpat vērsos pie bijušajiem kolēģiem, lūdzot viņus mani ieteikt citiem.
Apmēram nedēļas laikā mans hobijs sāka nest pirmo peļņu. Lai gan summa nebija liela, tā tomēr deva pārliecību, ka vismaz tuvākajā laikā man nevajadzēs lūgt palīdzību dēlam.
Pēc mēneša kāpņu telpā mani uzrunāja kaimiņiene – viņas meita vēlējās apgūt gleznošanu batikas tehnikā. Tā es ieguvu savu pirmo audzēkni, un drīz vien man pievienojās vēl divi.
Interesanti, ka viņu vecāki paši piedāvāja dāsnu samaksu par nodarbībām, lai gan es to nemaz nebiju prasījusi.
Tā pamazām mans hobijs pārvērtās par ienākumu avotu, un es sapratu, ka varu dzīvot patstāvīgi. Es vairs nejutos kā nasta – ne sev, ne citiem.
