Ieraudzījusi meitu, viņa… tikai sacīja:
— Viss labi, viņu mīl.
Drīz meiteni, no kuras māte bija atteikusies, izrakstīja no klīnikas — audžumamma steidzās viņu vest mājās. Taču Paula sāka justies sliktāk. Viņa atteicās no ēdiena, gulēja un klusējot skatījās sienā. Temperatūra turējās augsta, un stāvoklis neuzlabojās. Māte bija norūpējusies, jo meitai kļuva arvien grūtāk. Paula dienām ilgi skatījās uz durvīm, it kā gaidītu savu māsu.
Ar laiku Paula atveseļojās, taču smaidīt vairs nesāka. Izrakstīšanās dienā, cieši turot lācīti rokās, viņa klusi teica:
— Es noteikti atradīšu savu Paulu. Izešu pastaigā un atradīšu.
Kad pirmo reizi dzirdēju šo stāstu, man bija grūti tam noticēt. Kā var pamest savu bērnu? Es to nespēju saprast.
Šis stāsts atgādina, ka dzīvē gadās situācijas, kuras nav viegli saprast no malas. Katrs cilvēks izdara savas izvēles, un reizēm tikai laiks parāda, kāpēc tās bijušas tieši tādas. Tomēr liktenis mēdz savest cilvēkus kopā vēlreiz — it kā, lai pabeigtu to, kas reiz palicis nepateikts.
Varbūt tā ir sakritība, varbūt kaut kas vairāk.
Kā tu domā — vai dzīve patiešām mēdz dot otro iespēju tiem, kam tā visvairāk nepieciešama?
Supermēness nakts uz 12.oktorbri – tā būs neparasta un spēcīga
