Man vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības ar vecākiem. Gadu pēc manas piedzimšanas mamma un tētis izšķīrās, un drīz vien mūsu ģimenē parādījās patēvs.
Mans bioloģiskais tēvs mammai nesniedza nekādu palīdzību, bet viņa vienmēr bija dusmīga un pārmeta man, sakot: “Es sabojāju savu jaunību, būtu labāk mācījusies, nekā tevi dzemdējusi.”
Biju aktīvs un kustīgs bērns, kas mammu īpaši kaitināja. Viņa mani nemīlēja un nekad nežēloja, kad man atgadījās kāda ķibele.
Kad man bija seši gadi, piedzima brālis, kuram mamma veltīja visu uzmanību. Es viņas dzīvē pārstāju eksistēt un mani izmantoja tikai kā palīdzi mājas darbos.
“Atnes, izdari, izmazgā, pagatavo” – tas bija viss, ko dzirdēju no mātes. Nebija jēgas viņai par kaut ko sūdzēties – viņu mani pārdzīvojumi neinteresēja. Tagad viņai bija dēls, kuru viņa mīlēja, un, visbeidzot, cienījams vīrs (atšķirībā no mana tēva). Bet es biju “jaunības kļūda”, kuru, pēc viņas teiktā, vairs nevarēja labot.
Es uzaugu nemīlestības atmosfērā. Patēvam biju vienaldzīga, bet māte mani sodīja par visu: par sliktām atzīmēm, pazaudētu lietussargu, saplīsušu šķīvi.
16 gadu vecumā es sapratu, ka mani vecāki ir vairāk ienaidnieki nekā draugi. Un pēc mammas vārdiem: “Es vēlos, lai tu ātrāk izaugtu un aizietu no mājām”, beidzot sapratu, ka laimīga dzīve man šajā ģimenē nav iespējama.
Reiz vakarā mamma man teica, ka man esot jāatrod vīrs ar dzīvesvietu, bet uz mantojumu varu necerēt, jo viss pienāksies brālim. Viņš ir vīrietis, kas nozīmē, ka viņam vajagot vairāk.
Spriedze starp mani un māti pieauga ar katru gadu. Jutos kā nepiederoša ģimenē, šķita, ka kaitinu visus ar savu klātbūtni.
18 gadu vecumā, pēc kārtējās asaru straumes, es aizgāju no mājām. Tajā laikā es mācījos augstskolā, tāpēc man bija jāmaksā par mājokļa īri un mācībām. Iekārtojos darbā veikalā, pa nakti strādāju par kasieri, bet no rīta apmeklēju lekcijām.
Mana dzīve bija smaga. Tā pagāja četri gadi. Visu šo laiku es nesazinājos ar ģimeni. Es nezvanīju un neatbildēju uz viņu retajiem zvaniem (zvanīja tikai reizi gadā, manā dzimšanas dienā).
Vēlāk pabeidzu augstskolu un iekārtojos darbā savā jomā. Kopš izgāju no mājām tikai ar vienu koferi, savas dzīvesvietas trūkums bija kļuvis par arvien akūtāku problēmu.
Man vajadzēja astoņus gadus, lai sakrātu vienistabas dzīvoklim pilsētas nomalē. Beidzot piepildīju savu sapni.
Stāsta turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Tevi noteikti interesēs
- Neparasts mēslojums, ko vērts izmēģināt – kā zobu pasta palīdz istabas augiemby Anete Vītola
- Anormāls karstums sāksies martā – meteorologi norāda, ka vasara iestāsies 2 mēnešus agrākby Sandra Ločmele
- Populārais mūziķis Markus Riva pirmo reizi publiski atklājis par sevi līdz šim nezināmu faktuby Laura Blūma