Divus gadus vēlāk pabeidzu remontu un nesen, pēc desmit gadu mētāšanas no viena dzīvokļa uz citu, ievācos personīgajā miteklī. Man nav bērnu, neesmu precējusies, jo sapratu, ka tam vēl nav pienācis. Es tik tikko savelku galus kopā, un bērns būtu paņēmis pēdējos spēkus.
Bet tagad mana dzīve ir vairāk vai mazāk stabila. Man ir pienācīgs darbs, savas mājas un vīrietis, ar kuru mēs, iespējams, apprecēsimies un radīsim bērnus.
Bet nesen piezvanīja mamma. Jautāja, kā man klājas, un ieteica salīgt mieru. Viņa teica, ka esot ļoti vainīga manā priekšā un vēlas lūgt piedošanu.
Es savukārt noskaldīju, ka man nav vajadzīga ne viņas piedošana, ne viņa pati. Atcerējos savu grūto bērnību un jaunību, nepārtrauktā darba gadus, lai kaut nedaudz nopelnītu, atcerējos savu izpostīto dvēseli. Teicu, ka nevēlos ar māti uzturēt kontaktus, jo esmu iemācījusies dzīvot bez viņas. Esmu pieņēmusi savu likteni un ar cieņu “nesu savu krustu”.
Mamma atbildēja, ka esmu vēl esot jauna un kādreiz nožēlošot savu attieksmi pret viņu. Viņa norādija, ka esmu nepateicīga meita un pauda cerību, ka, iespējams, kādreiz mainīšos.
Dažreiz es jūtos vainīga mātes priekšā, bet mans aizvainojums neļauj man spert soli uz priekšu, viņai pretī. Un man šķiet, ka viņai tas nemaz īsti nav vajadzīgs…
Bet kādas ir tavas pārdomas par šo stāstu? Vai tā varonei vajadzētu tomēr piedot mātei?
Priecāsimies par taviem komentāriem. Būtu arī jauki, ja tu atzīmētu stāstu ar “patīk” un dalītos sociālajos tīklos!
