Viss sākās ar sīkumu par manu priekšlikumu izsaukt tīrīšanas servisu pirms viņa vecāku ierašanās. Matīss, mans vīrs, kurš līdz tam “sēdēja telefonā”, atraujot skatienu no ekrāna un paskatījās uz manis…
— Tīrīšanas serviss? Mana mamma visu dzīvi viena pati uzturēja simts piecdesmit kvadrātmetru māju un lielu dārzu. Un nevienu nesauca, bet tu esi nogurusi no mūsu divistabu dzīvokļa?
Es skatījos, kā viņa seja mainās, un sapratu, ka lieta nav netīrās grīdās. Lieta bija mītā par viņa māti, Sarmīti, – svēto sievieti, kuru visu mūžu nolika uz sadzīves altāra, un par mani – viņas pilnīgu pretstatu, izlutinātu pilsētnieci, kas nezina “īstu dzīvi”.
Tā nebija pirmā reize, tas atkal parādījās katru reizi: “Mamma ar trīsdesmit deviņiem grādiem vārīja boršču”; kad es sūdzējos par nogurumu: “Mamma pēc maiņas laukā vēl slauca govi”; kad es lūdzu palīdzību: “Mamma visu darīja pati un nevienam nelūdza.” Viņa māte nebija cilvēks, bet gan nesasniedzams ideāls, uz kura fona es vienmēr zaudēju. Viņš nevēlējās manī redzēt partneri, bet meklēja savas mātes kopiju, un, to neatradis, šausmīgi pukojās.
— Viss, es tā vairs nevaru, tev ir jāsaprot, kas pie kā. Tu dosies uz mēnesi pie manas mammas uz laukiem pādzīvosi, varbūt viņa tevi iemācīs novērtēt to, kas tev ir.
Viņš gaidīja jebko, bet tā visa vietā es pacēlu acis un paskatījos uz viņu ar mierīgu skatienu. Plāns radās acumirklī: vienīgais veids, kā uzvarēt absurdumu, ir novest to līdz absolūtam.
— Labi, mīļais, ja tu uzskati, ka tas nāks par labu mūsu ģimenei, es braukšu.
Matīss sastinga, sejā pazibēja neizpratne, bet tā uzreiz nomainījās ar triumfu – viņš to uzskatīja par savu pirmo uzvaru. Viņš neko nepamanīja, redzēja tikai to, ko gribēja redzēt: pakļāvušos sievu, kura ir gatava pieņemt viņa gudro vadību.
Sarmīte mani sagaidīja uz sava lauku mājas sliekšņa. Acīmredzot viņa gaidīja izlutinātu sievieti augstpapēžu kurpēs, kura tagad būs jāmierina un jāmāca. Bet es izkāpu no automašīnas pavisam jaunos, ne reizi nevalkātos darba zābakos, kurus biju iepriekšējā dienā iegādājusies akcijā, un ar plašu smaidu.
— Sarmīt, labdien! Esmu tik priecīga nomainīt vidi. Esmu gatava darbam. Ar ko sāksim? Rādiet darba lauku.
Vīramāte apmulsusi nomirkšķināja, parādīja man dārzu – savu nedaudz nolaisto lepnumu. Plāns, kā es sapratu no viņas neskaidrajiem paskaidrojumiem, bija vienkāršs: man bija jāizravē viena burkānu dobe, jāsadabū tulznas un nākamajā dienā nekustīgi jāguļ no pārguruma gultā. Pēc tam varētu ar tīru sirdsapziņu ziņot dēlam, ka “viņa centās, bet nav piemērota”.
Tā vietā es, apbruņojusies ar ērtiem instrumentiem, kurus biju atvedusi līdzi – vieglu kapli un ergonomisku irdinātāju, – trīs dienās ne tikai izravēju, bet pilnībā pārveidoju viņas divdesmit āres. Uzrakstīju uz papīra lapas stādīšanas plānu, noorganizēju augstas “gudrās” dobes, nožogojot tās ar vecām dēļiem, kurus atradu šķūnī. Un, vīramātes, kura bija pieradusi nēsāt ūdeni spaiņos no akas, es pasūtīju internetā un pati, pēc instrukcijas, uzstādīju vienkāršu pilienveida laistīšanas sistēmu.
— Sarmīt, tā taču ir optimizācija! — es viņai skaidroju, kamēr viņa skatījās, kā tievās šļūtenes pašas laista viņas tomātus. — Matīss to apstiprinātu. Darba resursu ekonomija.
Pēc tam sākās kabaču sezona. Sarmīte bija pieradusi tos slinki cept ripiņās vakariņās un cienāt kaimiņieni ar pārpalikumiem. Es savukārt pārvērtu viņas plašo vasaras virtuvi konservēšanas rūpnīcā.
— Sarmīt, celties. — es viņu modināju piecos no rīta. — Kas agri ceļas, tam Dievs dod maizīti. Mums šodien pēc plāna trīsdesmit burkas ikru.
Mēs ievācām gurķus, tomātus, papriku spaiņiem. Es atradu internetā simts divdesmit piecas lečo un adžikas receptes. Es piespiedu viņu atcerēties aizmirsto “sievasmātes mēles” recepti no baklažāniem, un mēs aizvākojām piecdesmit burkas dienā. Vakarā Sarmīte no noguruma tik tikko aizlīda līdz gultai, murminot kaut ko. Bet es, moža un entuziasma pilna, līdz naktij mazgāju burkas rītdienas partijai, dungojot līksmu dziesmiņu.
— Atpūsties nedrīkst, Sarmīt. Ziemā Matīss atbrauks, cik priecīgs viņš būs par mājas konserviem. Viņš taču tik ļoti novērtē jūsu darbu.
Vīramāte sāka klusi vaicāties un jau saprata, ka klusā, mierīgā dzīve ir beigusies, un ka vedeklas “palīdzība” izrādījās trakāka par jebkuru sodu. Viņa sāka redzēt kabačus sapnī. Bet mana “pāraudzināšana” kulmināciju sasniedza ar rūpēm par viņas intelektuālo un garīgo attīstību.
— Sarmīt, jums taču vakaros ir garlaicīgi. Nedrīkst visu laiku skatīties tos seriālus. Prātam jāstrādā. Matīss vienmēr saka, ka jūs viņam esat visgudrākā un modernākā, tāpēc to pierādīsim.
Nākamajā dienā es izņēmu no mašīnas veco Matīsa klēpjdatoru, kuru viņš jau sen bija norakstījis kā nevajadzīgu, apmaksāju uz gadu ātrāko lauku internetu un, piebīdījusi krēslu pie apjukušās vīramātes, svinīgi paziņoju:
— Apsveicu! Es jūs pierakstīju uz tiešsaistes kursiem “Datorprasme pārliecinātiem pensionāriem”! Pirmā nodarbība – šodien septiņos.
Viņas klusie vakari ar “Atgriez man manu mīlestību” beidzās. Tagad manā jūtīgajā vadībā viņa cīnījās ar Zoom, mēģināja saprast, kas ir “autorizācija personīgajā kabinetā”, un veica mājasdarbus par mapju veidošanu uz darbvirsmas. Es biju nepielūdzama, slavēju viņu par katru panākumu, nesu tēju ar cepumiem un teicu, ka lepojos ar viņu. Sarmīte skatījās uz mani ar vajātu skatienu un, šķiet, bija gatava atdot visus savus kabačus, tikai lai es viņu atstātu mierā.
Viņš gribēja, lai es saprastu viņas dzīves smagumu, un es, šķiet, liku viņai to saprast labāk nekā jebkurš cits.
Pagāja gandrīz mēnesis. Matīss pilsētā baudīja klusumu un brīvību, pabeidza sarežģītu projektu, pāris reizes aizgāja ar draugiem atpūsties un jutās lieliski. Viņa pedagoģiskais eksperiments, kā viņš uzskatīja, noritēja ideāli. Anna nezvanīja ar sūdzībām, nelūdzās mājās, tātad process ritēja pēc plāna. Viņš iedomājās, kā viņa beidzot novērtēs visas civilizācijas labumus un viņa rūpes, gaidīja no viņas zvanu par nožēlu un viņa taisnības atzīšanu.
Piektdienas vakarā viņš sēdēja ar kolēģiem, malkoja un ar labdabīgu smīnu stāstīja par savu pedagoģisko triumfu.
— …un es viņai saku: “Aizbrauc pie mammas, pastrādā ar rokām, sapratīsi, cik maksā grūtību mērs,” — Un ko jūs domājat? Klusums, nevienas sūdzības. Mēnesi kaplē dobes – atgriezīsies kā zīds. Mamma no jebkuras slinkotājas padarīs cilvēku, viņai tvēriens ir dzelžains.
Draugi saprotoši pamāja, viens no viņiem, kurš nesen apprecējās, skatījās uz Matīsu ar apbrīnu.
Tieši šajā triumfa brīdī viņam iezvanījās tālrunis, uz ekrāna parādījās “Mamma”. Matīss pašapmierināti pasmaidīja un nospieda atbildi.
— Nu ko, pieņemu ziņojumu no laukiem. — viņš skaļi teica, lai draugi dzirdētu. — Mammu, sveika! Kā tur mūsu audzināmā? Jau lūdzas mājās?
— Dēliņ! — viņš izdzirdēja izmisīgu balsi. — Matīs, aizved viņu. Es tevi lūdzu, lūdzu, aizved!
Matīss saspringās, smaids noslīdēja no viņa sejas.
— Mamm, kas notika? Viņa, kas? Atsakās strādāt?
— Sliktāk. — teica klausulē Sarmīte. — Viņa neatsakās, tieši tas ir tas. Viņa pārraka visu dārzu, tagad tas spīd kā kaķim… tās pašas. Mēs guļam trīs stundas diennaktī šo konservu dēļ, man jau visi plaukti pagrabā ir aizņemti. Es vairs nevaru redzēt kabačus, Matīs! Man no tie jau sapņos rādās!
Viņš klausījās šo neskaidro stāstu un neko nesaprata.
— Mamm, pagaidi, es nesapratu…
— Un vakar… vakar! — turpināja raudāt Sarmīte, — viņa teica, ka atradusi man angļu valodas kursus pa Skype. Lai es varētu sazināties ar ārzemniekiem, kad braukšu kruīzā. Matīs, es negribu kruīzā, negribu angļu valodu, bet gribu skatīties savu seriālu “Atgriez man manu mīlestību” un gulēt. Aizved šo… šo… robotu. Citādi es pati aizbēgšu no savas mājas. Viņa taču izpurinās no manis visu dvēseli ar savu entuziasmu.
Matīss stāvēja trokšņainās telpas vidū, turēja rokā tālruni un juta, kā viņa ideālā pedagoģiskā poēma sabrūk putekļos. Viņš atgriezās pie galdiņa, klusējot, uzmeta naudu uz galda un, neatsveicinājies, aizgāja. Galvā bija tikai viena viņa mātes frāze: “Aizved šo robotu.”. Šķiet, ka kaut kas viņa plānā nogāja greizi.
Matīss apjucis ieradās laukos jau nākamajā dienā. Viņš gaidīja redzēt jebko: ar nezālēm aizaugušu dārzu, nogurušu sievu, piktu māti, bet realitāte pārspēja visas viņa cerības.
Viņa acīm pavērās sirreāla aina. Dārzs, ideāli iezīmēts ar “gudrajām” dobēm, ar sakoptiem celiņiem un pilienveida laistīšanas sistēmu, izskatījās kā ilustrācija no žurnāla “Dārzs un Sēta”. Viņš ieskatījās pagrabā – tas bija pilns ar glītām burku rindām ar skaistām, parakstītām etiķetēm: “Lečo bulgāru gaumē, šī gada raža”, “Adžika asa, gatavota ar mīlestību”.
Un mājā, pie galda, sēdēja viņa māte un ar vajātu skatu mēģināja ievietot USB portā zibatmiņu vecajam klēpjdatoram. Anna viņu sagaidīja uz lieveņa. Starojoša, atpūtusies, tīrā vasaras kleitā, izskatījās tā, it kā būtu atgriezusies no kūrorta.
— Mīļais, sveiks! Mēs tikko beidzām, paskaties, kādu skaistumu esam radījušas! Mamma tava ir vienkārši malacis, īsta skolniece.
Ceļā uz mājām Matīss ilgi klusēja, pārdomājot redzēto. Viņš uzmeta skatienu Annai, kura mierīgi skatījās uz ceļu, un nespēja savienot viņas mierīgo izskatu ar mātes panisko zvanu.
— Anna, kas tas bija?
— Darba terapija, dārgais. Tu gribēji, lai es saprotu, kas ir “īsta dzīve” un iemācītos novērtēt darbu. Es sapratu un pat optimizēju to ar modernām tehnoloģijām, kā tu mani mācīji ar sava darba piemēru. Es domāju, ka tava mamma priecāsies par šādu palīdzību.
Pagāja dažas nedēļas. Mīts par svēto strādnieci, viņa māti, ieplaisāja, un līdz ar to, šķiet, kaut kas ieplaisāja arī Matīsa galvā. Vakarā, pēc darba, viņš klusējot atrada internetā tīrīšanas servisa tālruņa numuru un vienojās par ģenerāltīrīšanu tuvākajā sestdienā.
A tad viņam piezvanīja mamma, bet viņas balss nebija nomocīta, bet pārsteidzoši moža un pat jautra.
— Matīs, sveiks! Vari iedomāties, es šeit izveidoju grupu “Draugos”, saucas “Sarmītes dāvanas”! Man jau visu lečo mēnesim uz priekšu ir pasūtījuši. Kaimiņi stāv rindā. Un par nopelnīto naudu es, varbūt, patiešām aizbraukšu kruīzā, atpūtīšos no kabačiem.
Izrādījās, ka datorprasmes kursi, kurus Anna viņai uzspieda, negaidīti atklāja viņai jaunu pasauli, kurā darbu varēja ne tikai ieguldīt ģimenē, bet arī monetizēt, saņemot pretī ne tikai nogurumu, bet arī atzinību un naudu. Matīss nolika klausuli, skatījās uz mani. Es sēdēju atpūtas krēslā un ar smaidu lasīju grāmatu. Mājā bija tīrs, smaržoja pēc svaiguma pēc tīrīšanas. Viņš pienāca, uzmanīgi paņēma grāmatu no manām rokām, ielika grāmatzīmi un teica:
— Anna, vai iesim brīvdienās uz kino? Es nopirkšu biļetes.
Un šajā vienkāršajā piedāvājumā bija vairāk patiesības un mīlestības nekā visās viņa iepriekšējās runās par “īstu sievieti”. Viņš, šķiet, pirmo reizi dzīvē saprata, ka “īsta sieviete” nav tā, kura klusējot velk uz sevis sadzīves nastu. Bet tā, kura spēj apgriezt visu viņa pasauli un likt tai darboties pēc saviem, daudz saprātīgākiem noteikumiem.
