Matīss apjucis ieradās laukos jau nākamajā dienā. Viņš gaidīja redzēt jebko: ar nezālēm aizaugušu dārzu, nogurušu sievu, piktu māti, bet realitāte pārspēja visas viņa cerības.
Viņa acīm pavērās sirreāla aina. Dārzs, ideāli iezīmēts ar “gudrajām” dobēm, ar sakoptiem celiņiem un pilienveida laistīšanas sistēmu, izskatījās kā ilustrācija no žurnāla “Dārzs un Sēta”. Viņš ieskatījās pagrabā – tas bija pilns ar glītām burku rindām ar skaistām, parakstītām etiķetēm: “Lečo bulgāru gaumē, šī gada raža”, “Adžika asa, gatavota ar mīlestību”.
Un mājā, pie galda, sēdēja viņa māte un ar vajātu skatu mēģināja ievietot USB portā zibatmiņu vecajam klēpjdatoram. Anna viņu sagaidīja uz lieveņa. Starojoša, atpūtusies, tīrā vasaras kleitā, izskatījās tā, it kā būtu atgriezusies no kūrorta.
— Mīļais, sveiks! Mēs tikko beidzām, paskaties, kādu skaistumu esam radījušas! Mamma tava ir vienkārši malacis, īsta skolniece.
Ceļā uz mājām Matīss ilgi klusēja, pārdomājot redzēto. Viņš uzmeta skatienu Annai, kura mierīgi skatījās uz ceļu, un nespēja savienot viņas mierīgo izskatu ar mātes panisko zvanu.
— Anna, kas tas bija?
— Darba terapija, dārgais. Tu gribēji, lai es saprotu, kas ir “īsta dzīve” un iemācītos novērtēt darbu. Es sapratu un pat optimizēju to ar modernām tehnoloģijām, kā tu mani mācīji ar sava darba piemēru. Es domāju, ka tava mamma priecāsies par šādu palīdzību.
Pagāja dažas nedēļas. Mīts par svēto strādnieci, viņa māti, ieplaisāja, un līdz ar to, šķiet, kaut kas ieplaisāja arī Matīsa galvā. Vakarā, pēc darba, viņš klusējot atrada internetā tīrīšanas servisa tālruņa numuru un vienojās par ģenerāltīrīšanu tuvākajā sestdienā.
A tad viņam piezvanīja mamma, bet viņas balss nebija nomocīta, bet pārsteidzoši moža un pat jautra.
— Matīs, sveiks! Vari iedomāties, es šeit izveidoju grupu “Draugos”, saucas “Sarmītes dāvanas”! Man jau visu lečo mēnesim uz priekšu ir pasūtījuši. Kaimiņi stāv rindā. Un par nopelnīto naudu es, varbūt, patiešām aizbraukšu kruīzā, atpūtīšos no kabačiem.
Izrādījās, ka datorprasmes kursi, kurus Anna viņai uzspieda, negaidīti atklāja viņai jaunu pasauli, kurā darbu varēja ne tikai ieguldīt ģimenē, bet arī monetizēt, saņemot pretī ne tikai nogurumu, bet arī atzinību un naudu. Matīss nolika klausuli, skatījās uz mani. Es sēdēju atpūtas krēslā un ar smaidu lasīju grāmatu. Mājā bija tīrs, smaržoja pēc svaiguma pēc tīrīšanas. Viņš pienāca, uzmanīgi paņēma grāmatu no manām rokām, ielika grāmatzīmi un teica:
— Anna, vai iesim brīvdienās uz kino? Es nopirkšu biļetes.
Un šajā vienkāršajā piedāvājumā bija vairāk patiesības un mīlestības nekā visās viņa iepriekšējās runās par “īstu sievieti”. Viņš, šķiet, pirmo reizi dzīvē saprata, ka “īsta sieviete” nav tā, kura klusējot velk uz sevis sadzīves nastu. Bet tā, kura spēj apgriezt visu viņa pasauli un likt tai darboties pēc saviem, daudz saprātīgākiem noteikumiem.
