Es to pamanīju nejauši. No maizes kastes bija pazudusi puse baltmaizes, bet desas ledusskapī bija kļuvis par tieši trim šķēlītēm mazāk. Padomāju – izlikās. Esmu nogurusi pēc maiņas, lūk, arī rādās visādi nieki, bet nākamajā dienā vēsture atkārtojās. Un aiznākamajā arī
Miķelis sēdēja pie galda, šūpoja kājas un skatījās pa logu. Septiņi gadi, pirmā klase, zods nedaudz izvirzīts uz priekšu – vectēvā aizgājis, mans tētis tieši tāpat izstūma žokli, kad klusēja par svarīgo. Es toreiz vēl pavirši iedomājos: tētis saprastu, kas notiek. Viņš vienmēr saprata.
– Miķel, – es piesardzīgi teicu. – Tu maizei ķēries klāt?
Viņš nesatriņājas. Pat nepagriezās. Tikai pleci nedaudz pacēlās.
– Kādai maizei?
Meloja. Es zināju, kā viņš melo – balss kļūst augstāka un viņš sāk pārjautāt. Bet es nesāku spiest. Nolēmu pagaidīt. Dzīvoklis mums ir mazs – divistabu mājā “piecstāvenē”, trešais stāvs. Tētis atstāja, kad aizgāja. Pieci gadi jau pagājuši. Vesela dzīve – un tajā pašā laikā viena gara diena. Dažreiz man šķiet, ka vakar atvadījāmies, bet dažreiz – vesela mūžība. Es strādāju par apkopēju biznesa centrā, divas maiņas pēc kārtas. Rokas nogurušas. Toties nauda stabila, un arī laika daudz neaizņem, ja pierod. Tikai dēlam šī laika gandrīz neatlika.
Un tagad – ēdiens pazūd. Katru dienu. Trīs dienas es novēroju. Katru rītu, kamēr taisījos uz darbu, Miķelis cēlās agrāk nekā parasti. Es dzirdēju, kā nocērtas ledusskapja durtiņas. Kā sačab maiss. Kā klusi noklikšķ ārdurvju slēdzene. Pirmo reizi es iedomājos – uz skolu steidzas. Otro reizi – pie drauga iegājis. Trešajā reizē vairs neticēju nekam. Ceturtajā dienā es neizturēju. Izgāju no kāpņu telpas desmit minūtes agrāk, paslēpos aiz kaimiņu mājas stūra. Gaidīju.
Rīts bija auksts, oktobra sākums. Es stāvēju pie sienas un jutu, kā vējš lien zem jakas. Bet nekustējos. Miķelis parādījās pēc piecām minūtēm. Rokās – sainis, ietīts avīzē. Viņš gāja ātri, skatīdamies apkārt, bet mani nepamanīja. Es gāju nopakaļ, turoties attālumā. Viņš aizgāja līdz ielas galam, nogriezās pie vecajām garāžām, pēc tam – pie pamesta šķūņa. Vieta baisa, es tur dēlu nekad nelaidu. Agrāk šeit stāvēja mājas, pēc tam tās izmitināja, bet nojaukt tā arī nenojauca. Palika pamati, nezāles un sašķiebies šķūnis ar cauru jumtu.
Es atcerējos šo vietu. Tētis mani šurp veda, kad biju maza. Teica – šeit viņš dzīvoja līdz kāzām, līdz mammai. Pēc tam māju nojauca, un viņš pārcēlās. Miķelis apstājās kādus desmit metrus no šķūņa. Pietupās. Un tad es ieraudzīju suni. Ruds, vidēja izmēra, ar netīru, savēlušos vilnu. Tas stāvēja atstatus un nekustējās. Skatījās uz dēlu piesardzīgi, gatavs jebkurā brīdī mesties prom. Miķelis attina sainīti. Nolika uz zemes maizi un trīs desas šķēlītes. Atkāpās. Suns nepakustējās. Viņš atkāpās vēl vairāk. Tas gaidīja.
Viņš aizgāja metrus desmit nostāk – un tad suns piegāja pie ēdiena. Pasmaržoja. Paņēma zobos – un es domāju, ka tas tūlīt sāks ēst, bet nē. Tas apgriezās un aizgāja. Ar ēdienu zobos. Pazuda aiz šķūņa. Miķelis pastāvēja vēl minūti, skatoties tam pakaļ, pēc tam sagumis lēnām devās atpakaļ. Es tikko paspēju paslēpties aiz betona bloka. Atpakaļceļā viņš gāja nesteidzoties. Pleci nolaisti, rokas kabatās. Es skatījos viņam mugurā un nesapratu – priecāties vai uztraukties. Mans dēls. Septiņi gadi. Slepus baro klaiņojošu suni. Bet tas pat neēd viņa klātbūtnē.
Vakarā es sarīkoju pratināšanu. Ne dusmīgi – maigi. Sagaidīju, kamēr viņš paēd vakariņas, kamēr apguļas gultā. Apsēdos blakus, ieslēdzu naktslampiņu.
– Miķel, pastāsti par suni.
Viņš sastinga. Pēc tam pagriezās.
– Tu redzēji?
– Redzēju.
Sekundes viņš klusēja. Pēc tam piecēlās gultā sēdus un atspiedās pret sienu. Neraudāja, neattaisnojās. Vienkārši skatījās uz mani.
– Trīs gadus, mammu, – viņš klusi teica. – Katru dienu. Kad es bērnudārzā gāju, redzēju viņu. Viņa bija izsalkusi, ribas rēgojās. Es sāku nest.
Kopš četru gadu vecuma. Es toreiz vēl ar sava tēva aiziešanu netiku galā, darbu meklēju, līdz bērnam īsti laika nebija. Baroju, ģērbu, uz bērnudārzu vedu – bet pa īstam neredzēju. Bet viņš, izrādās, visu šo laiku slepus nesa ēdienu klaiņojošam sunim.
– Kāpēc neteici?
Miķelis saspieda lūpas šaurā svītrā – tā viņš darīja pirms kaut kā svarīga, pirms lēmuma.
– Tu aizliegtu. Teiktu – blusas, netīrumi, pašiem maz. Es zinu.
Viņam bija taisnība. Es tā arī teiktu. Es aizliegtu. Bet viņš tik un tā turpinātu – tikai slēptos rūpīgāk.
– Bet vai viņa vispār ēd?
– Nē. – Viņš pakratīja galvu. – Nekad manā klātbūtnē. Gaida, kamēr aizeju. Es speciāli mēģināju palikt – nenāk klāt. Tikai tad, kad esmu tālu, tad paņem.
– Varbūt baidās.
– Nebaidās. – Miķelis paskatījās uz mani nopietni, kā pieaugušais. – Viņa paņem ēdienu un aiznes. Katru reizi. Kaut kur aiz šķūņa. Es nezinu, kurp. Mēģināju iet pakaļ – bet viņa saož. Apstājas un gaida, kamēr es aizeju.
Man kļuva neomulīgi. Tik ilgu laiku mans dēls nesa ēdienu sunim, kurš to pat neēda. Aiznesa kaut kur. Katru dienu.
– Gribi uzzināt, kurp? – es pajautāju.
Viņš pamāja. Acis iemirdzējās – pirmo reizi visas sarunas laikā.
– Tad rīt iesim kopā. Paslēpsimies kā nākas un paskatīsimies.
Nākamajā dienā mēs izgājām stundu agrāk. Es piezvanīju uz darbu, pateicu – aizkavēšos. Priekšniece kurnēja kaut ko neapmierinātu, bet palaida. Nav pirmā reize. Es paņēmu līdzi vārītas vistas gabalu – suņi to mīl labāk par desu. Miķelis nesa maizi, ierasti ietītu avīzē. Mēs piegājām pie šķūņa. Miķelis nolika ēdienu ierastajā vietā – tur zālē jau bija iemīta taciņa. Pēc tam mēs aizgājām tālu, metrus trīsdesmit nostāk, un paslēpāmies aiz sasistu ķieģeļu kaudzes.
Es jutos muļķīgi – pieaugusi sieviete ap četrdesmit, sēž slēpnī uz klaiņojošu suni. Bet Miķelis viss staroja, un es nevarēju viņu pievilt. Gaidīt nācās kādas divdesmit minūtes. Kājas notirpa. Es sēdēju neērti, piespiedusies aukstajiem ķieģeļiem, un domāju – kāpēc man to vajag? Suns kā jau suns. Klaiņojošs. Nu, baro viņu dēls – un kas par to? Labestīgs bērns, laba īpašība. Bet kaut kas nedeva mieru. Kaut kas šajā vietā, šajā situācijā. It kā man šeit būtu bijis jānonāk. Suns parādījās aiz šķūņa stūra.
Tā kustējās piesardzīgi, ošņājot gaisu. Piegāja pie ēdiena ne uzreiz. Paņēma vistu zobos – un gāja atpakaļ, aiz šķūņa. Mēs saskatījāmies ar Miķeli un piesardzīgi devāmies nopakaļ. Es viņam parādīju – klusu, pa zāli, netrokšņot. Suns apgāja šķūni. Aiz tā, izrādās, bija vēl viena siena – vecā pamata atliekas. Un šajā sienā – izlauzums. Suns ienira iekšā. Es apstājos. Miķelis rāvās uz priekšu, bet es saķēru viņu aiz pleca.
– Klusu, – es pačukstēju. – Neaizbaidi.
Mēs pielīdām pie izlauzuma un ieskatījāmies iekšā. Tas, ko es ieraudzīju, lika man piespiest plaukstu pie mutes.
Stūrī, uz lupatu un vecu avīžu kaudzes, gulēja kucēni. Četri maziņi, raibi kamoliņi. Viņi akli bakstījās ar deguniem, tievi pīkstēja kā kaķēni. Bet suns – viņu māte – uzmanīgi nolika vistu viņiem blakus. Nē. Ne viņiem blakus. Tur bija vēl viens suns. Vecs. Izdilis. Ar gandrīz baltu purnu un duļķainām acīm. Tas gulēja uz sāna, un bija redzams, ka piecelties tam ir grūti. Varbūt vienkārši vecums bija darījis savu. Pakaļkāja rēgojās nedabiskā leņķī. Rudā pastūma vistu ar degunu vecajai. Tā pacēla galvu un sāka ēst – ar grūtībām kustinot žokļus. Bet kucēni tikmēr pierāpoja pie mātes un sāka zīst pienu.
– Mammu, – pačukstēja Miķelis. Balss trīcēja. – Viņa dalījās. Visu šo laiku – dalījās.
Es skatījos un nevarēju atraut acis. Mans dēls nesa ēdienu sunim. Bet tas visus šos gadus baroja citu – to, kura pati vairs nevarēja sagādāt iztiku. Vecu, bezpalīdzīgu. Un savus bērnus. Klaiņojošs suns darīja to, uz ko daudzi cilvēki nav spējīgi. Mēs tur nostāvējām ilgi. Desmit minūtes, varbūt vairāk. Pēc tam piesardzīgi aizgājām, lai netraucētu. Pa mājupceļu Miķelis klusēja. Un es klusēju. Nebija vārdu. Un kam gan vārdi, ja tāpat viss skaidrs. Vakarā es piezvanīju paziņai. Pastāstīju situāciju. Viņa solīja palīdzēt – atbraukt, apskatīt suņus, kucēniem veikt visu nepieciešamo.
– Veco, visticamāk, nāksies …, – viņa piesardzīgi teica. – Ja pavisam slikta. Lai nemocītos.
Es to neteicu Miķelim. Bet krūtīs kaut kas sažņaudzās. Nākamajā dienā mēs atnācām atkal. Atnesām vairāk ēdiena – pilnu somu. Vistu, maizi, putru, pat suņu konservus nopirku. Un es uzdrošinājos pieiet tuvāk. Rudā saspringa, bet neaizbēga. Skatījās uz mani uzmanīgi, nedaudz pieliekusi galvu uz sānu. Kreisā pakaļkāja minās nedaudz nelīdzeni. Un tad es pamanīju. Plankums uz krūtīm. Balts uz ruda, nelīdzens ovāls plaukstas lielumā. Kā traips. Es sastingstu. Šis plankums. Es to biju redzējusi. Sen. Vecā fotogrāfijā pie mammas mājās.
– Miķel, – es aizsmakušā balsī teicu. – Atnes no midzeņa… paskaties, vai tur kaut kas ir. Siksna, varbūt. Vai kaut kas cits.
Dēls pamāja un ienira izlauzumā. Es dzirdēju, kā viņš tur čabinās puskrēslā, cilā lupatas. Pēc minūtes izlīda ārā. Rokās – veca ādas siksna. Nobružāta, gandrīz izjukusi, ar apsūbējušu sprādzi. Un ar uzrakstu iekšpusē. Burti laika un mitruma ietekmē gandrīz izdzisuši, bet salasīt vēl varēja. “Taiga”. Man saļodzījās kājas.
– Mammu? – Miķelis nobijies pastūma mani zem elkoņa. – Mammu, kas tev?
– Tas ir… – Es nevarēju parunāt. Kaklā iestājās kamols. – Tas ir tēta suns. Mana tēta. Tava vectēva.
Miķelis skatījās uz mani nesaprotot.
– Kāda vectēva?
Viņš viņu gandrīz neatcerējās. Viņam bija divi gadi, kad tētis aizgāja. Miķelim vectēvs – tā ir fotogrāfija plauktā un vecmāmiņas stāsti.
– Tēvam bija suns, – es teicu, kad spēju parunāt. – Šeit, netālu. Viņš te dzīvoja pirms apprecējās ar mammu. Vecajā mājā – to sen nojauca, palika tikai pamati. Un šķūnis. Suni sauca Taiga, viņš to paņēma kā kucēnu. Kad tētis aizgāja… viņa aizbēga. Mēs viņu meklējām, sludinājumus likām, braukājām, meklejām. Bet neatradām. Domājām – kas noticis vai kāds aizvedis.
Es paskatījos uz suni. Viņa stāvēja un skatījās uz mani pretī. Piesardzīgi, bet bez bailēm. It kā arī atpazītu.
– Visu šo laiku, – es pačukstēju. – Viņa gaidīja viņu šeit. Pie vecās mājas. Tur, kur kādreiz dzīvoja ar viņu.
Tētis tā būtu gribējis
Mēs aizbraucām pie mammas. Zenta dzīvoja viena privātmājā pilsētas nomalē. Tajā pašā, kurp tētis pārcēlās pēc kāzām. Māja liela, veca, ar grieztiem rotājumiem un milzīgu dārzu. Agrāk tur vienmēr bija trokšņaini – tētis, mamma, es, suņi, kaķi. Tagad – klusums. Tukšas istabas. Mamma viena. Viņa mūs sagaidīja pie vārtiņiem. Neliela auguma, tieva, tēta adītajā jakā – piedurknes uzrotītas trīs kārtās, lai rokas nekarātos. Runā klusu, katru frāzi pabeidzot pustoni zemāk. Kad es pastāstīju, ka atradām Taigu, mamma sākumā neticēja.
– Nevar būt, – viņa teica, un balss notrīcēja. – Tik daudz laika pagājis. Suņi tik ilgi uz ielas nedzīvo. It īpaši vieni.
– Viņa izturēja. – Es parādīju viņai fotogrāfiju telefonā, kuru paspēju uzņemt no rīta. – Skaties. Plankums uz krūtīm.
Mamma paņēma telefonu abām rokām. Pirksti trīcēja.
– Taiga, – viņa pačukstēja. – Taidziņa. Tēta Taiga.
Viņa izrunāja šo vārdu tā, kā runā par kaut ko ļoti dārgu. Un es atcerējos – tētis viņu sauca par Taidziņu. Taiga – oficiāli, dokumentiem. Bet Taidziņa – kad neviens nedzird. Vai kad domāja, ka nedzird.
– Viņa jāpaņem, – mamma stingri teica. – Un kucēni. Visi.
– Bet vecais suns? – pajautāja Miķelis. – Viņa arī tur dzīvo. Taiga viņu baroja. Visu šo laiku.
Mamma paskatījās uz mazdēlu. Ilgi, uzmanīgi. Pēc tam uzlika roku viņam uz pleca.
– Visus, – viņa atkārtoja. – Visus paņemsim. Tētis tā būtu gribējis.
Tētis tā būtu gribējis. Es izdzirdēju šos vārdus – un kaut kas krūtīs atlaidās. Visus šos gadus es nesu sevī smagumu. Tētis aizgāja pēkšņi. Nepaspējis neko pabeigt – darbus, sarunas, neizteiktus vārdus. Mēs pat īsti neatvadījāmies. Bet izrādījās – viņš mums atstāja Taigu. Un mēs beidzot viņu atradām. Pareizāk sakot, mans dēls atrada. Pašam to nezinot. Paņemt suņus izrādījās nebūt ne vienkārši. Taiga man neuzticējās. Dēls – cita lieta, pie viņa viņa nāca klāt, ņēma ēdienu no rokām, pat ļāva paglaudīt. Bet no manis turējās pa gabalu, ievēroja distanci.
Paziņa atbrauca un apskatīja visus. Kucēni veseli, Taiga – arī, tikai novārgusi. Bet vecais suns… viņa pakratīja galvu.
– Viņai ir kādi divpadsmit gadi, ne mazāk.
– Viņai ir grūti? – es pajautāju.
– Nē. Vienkārši nogurusi. Ja gribat, varam atvieglot…
– Nē, – es ātri teicu. – Lai pati. Kad pienāks laiks.
– Tad paņemiet viņu. Lai nodzīvo siltumā, uz mīkstas guļvietas. Pelnījusi.
Divas dienas mēs nācām pie šķūņa. Nesām ēdienu, sēdējām blakus. Es nekustējos, nemēģināju iet klāt. Vienkārši biju blakus. Trešajā dienā Taiga piegāja pie manis pati. Apošņāja roku. Piebakstīja ar auksto degunu plaukstai. Paskatījās – tieši acīs. Es izplūdu emocijās. Turpat, pie vecā šķūņa, uz aukstās oktobra zemes. Miķelis mani apskāva, bet Taiga stāvēja blakus un skatījās. Negāja prom. It kā saprastu. Mēs paņēmām visus.
Kucēni izrādījās četri – trīs meitenes un puika. Visi raibi, visi ar baltiem plankumiņiem. Kādam uz krūtīm, kādam uz ķepas, vienai – astes galā. Kā zīmes. Kā dzimtas zīmogs. Mammai aizveda Taigu un kucēnus. Vecenīti – tā mēs viņu sākām saukt – es atstāju sev. Dzīvoklī bija vieglāk kopt, nevajadzēja pa kāpnēm kāpt lejā. Miķelis sākumā saskuma, ka Taiga nedzīvos pie mums.
– Kāpēc vecmāmiņai? Viņa taču ir mūsu suns.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
