– Skaties. – Es parādīju viņam, kā vecmāmiņa apskauj Taigu. Kā piespiež seju pie viņas vilnas. – Vecmāmiņai vajag vairāk. Viņa ir viena lielā mājā. Bet mums ir Vecenīte.
Miķelis padomāja. Saspieda lūpas – tā, kā darīja pirms svarīgā.
– Labi, – viņš beidzot teica. – Vecmāmiņai vajag vairāk.
Pagāja mēnesis
Vecenīte gulēja savā guļvietā istabas stūrī, pie radiatora. Viņa gandrīz necēlās, tikai nedaudz paēda un dažreiz skatījās pa logu. Es nezinu, par ko domā suņi. Bet man šķita – viņa atceras. Vai vienkārši atpūšas. Pirmo reizi ilgā laikā – pa īstam atpūšas. Taiga pie mammas iejutās ātri. Kucēni auga, skraidīja pa pagalmu, grauza visu pēc kārtas. Mamma atplauka – balss kļuva skaļāka, kustības ātrākas. Viņa darbojās ar tiem caurām dienām un zvanīja man katru vakaru.
– Taidziņa šodien tēta krēslā ielīda, – viņa teica. – Atceries, viņš rājās, bet pats viņu nedzina prom? Teica – nu, kur es viņu likšu, viņa taču pieradusi.
Es atcerējos. Un smējos. Reiz mamma piezvanīja ar īpašām ziņām.
– Vita, – viņa teica, un balss bija dīvaina – satraukta un klusa vienlaikus. – Atbrauciet. Ar Miķeli. Gribu parādīt kaut ko.
Mēs aizbraucām sestdienā. Mamma mūs sagaidīja pagalmā. Taiga grozījās blakus, luncināja asti. Miķelis pietupās, un viņa uzreiz iebāza degunu viņa plaukstās.
– Ejam, – mamma teica.
Viņa mūs veda mājā, pa tumšo koridoru, uz tēta istabu. To pašu, kurai nebija aiztikts nekas kopš viņa aiziešanas. Mamma tur nevarēja kārtot – pārāk sāpīgi. Es biju iegājusi pāris reižu, bet ne uz ilgu laiku. Kā muzejā. Paskatīties – un aiziet. Bet tagad durvis bija atvērtas plaši vaļā. Pie sienas karājās fotogrāfija. Veca, koka rāmītī. Tētis sēž uz šīs pašas mājas lieveņa. Bet blakus – suns. Ruds, ar baltu plankumu uz krūtīm. Uzlicis galvu viņam uz ceļiem. Un skatās kamerā.
Taiga ienāca mums nopakaļ. Apstājās pie sliekšņa. Paskatījās uz foto. Miķelis pietupās – kā darīja vienmēr, kad gribēja būt ar viņu vienā līmenī. Taiga piegāja pie viņa. Un uzlika galvu viņam uz ceļiem. Tieši tāpat. Kā tajā fotogrāfijā. Kā kādreiz – vectēvam. Mamma piespieda roku pie lūpām. Es stāvēju un nevarēju pakustēties.
– Tētis priecātos, – mamma teica caur asarām. – Ļoti priecātos.
Miķelis glaudīja Taigu pa galvu. Klusējot. Tikpat klusējot, kā visus šos gadus nesa viņai ēdienu. Ne slavas dēļ, ne uzslavas dēļ. Vienkārši tāpēc, ka tā ir pareizi. Un es sapratu: viņa nav vienkārši suns, kuru mēs atradām. Tā ir tēta mīlestība, kura mūs gaidīja visu šo laiku. Gaidīja pacietīgi, negāja prom pat tad, kad saimnieka vairs nebija. Bet mans dēls – mazs zēns, kurš neko nezināja par vectēvu – baroja viņu kopš četru gadu vecuma.
Tētis saprastu. Viņš visu saprastu. Vecenīte aizgāja trīs nedēļas pēc tam, kad mēs viņu paņēmām. Miķelis viņu atrada no rīta – viņa gulēja savā guļvietā, rāma, it kā būtu vienkārši aizmiegusi.
Viņš paglaudīja viņai galvu un teica:
– Viņa sagaidīja siltu gultu. Paspēja.
Mēs viņu guldījām vecmāmiņas dārzā. Zem vecās ābeles, blakus tēta soliņam. Miķelis pats izkala bedrīti. Vecmāmiņa atnesa ziedus. Bet Taiga stāvēja blakus un skatījās. Nekauca. Vienkārši stāvēja. Atvadījās.
Pagājis pusgads
Taiga tagad dzīvo pie vecmāmiņas, kā pienākas – mājā, uz mīksta paklājiņa. Skraida pa pagalmu, audzina kucēnus. Divus jau atdevām labiem cilvēkiem – kaimiņi paņēma, ļoti lūdza. Divus mamma atstāja sev. Saka – mājā jābūt suņiem. Tētis akceptētu. Miķelis brauc pie vecmāmiņas katras brīvdienas. Darbojas ar Taigu, dzenā kucēnus pa pagalmu. Smejas – skaļi, skanīgi. Viņš ir mainījies. Sācis vairāk runāt, biežāk smaidīt. It kā klusējošā stūrgalvība būtu aizgājusi kopā ar noslēpumu. It kā viņš beidzot būtu atļāvis sev būt parastam bērnam.
Bet es dažreiz skatos uz viņu – uz to zodu, izvirzītu uz priekšu – un domāju: tēti, tu tomēr līdz mums aizsniedzies. Caur suni. Caur mazdēlu. Caur nozagto desu. Vakar bija tēta dzimšanas diena. Mēs aizbraucām uz kapiem – pirmo reizi ne tikai ar ziediem. Taiga sēdēja pie sētiņas un skatījās uz pieminekli. Nekauca, nerāvās prom. Vienkārši sēdēja. It kā saprastu, kur atrodas. Mamma nolika uz kapa svaigu vainagu. Miķelis – mazu margrietiņu pušķi, pats noplūca vecmāmiņas dārzā.
Bet es stāvēju un domāju: lūk, tas ir. Tas, kā trūka visus šos gadus. Ne ziedi un ne vārdi. Bet lūk, šis – suns, kurš sagaidīja. Kurš neaizgāja. Kurš gaidīja, kamēr mēs viņu atradīsim. Taiga piecēlās. Piegāja pie pieminekļa. Apošņāja. Pēc tam pagriezās un paskatījās uz Miķeli. Tā, kā skatās suņi, kad saka: esmu blakus. Es nekur neiešu. Es gaidīšu – cik vajadzēs. Miķelis pietupās un viņu apskāva.
– Vectēv, – viņš teica ne skaļi, skatoties uz fotogrāfiju piemineklī. – Viņa ir laba. Tu pareizo suni paņēmi.
Es nezinu, vai mūs dzird tie, kas aizgājuši. Bet tajā brīdī vējš aizskāra lapas bērzā. Saule izlīda no mākoņiem. Un man likās – likās – ka kaut kur tālu tētis smaidīja.
Taiga ierejās. Vienreiz, īsi. It kā arī to būtu sajutusi. Un mēs gājām mājās. Visi kopā.
