Anna Pētersone nedzīvoja vienkārši dzīvoklī, bet gan veselā laikmetā. Māja, kuru pilsētā ar cieņu sauca par “ģenerāļu māju”, stāvēja krastmalā, ar tumšajiem logiem raugoties lēnajā upes tecējumā
Vācu celta, tā bija monumentāla: augsti griesti, kas pazuda puskrēslā, dekoratīvie veidojumi vīnogulāju formā un biezas ķieģeļu sienas, kas glabāja vēsumu pat viskarstākajā jūlijā. Šis trīs istabu dzīvoklis bija viņas dzīves muzejs. Šeit, kabinetā ar ozolkoka paneļiem, strādāja viņas vīrs, filoloģijas profesors Indulis. Šeit, plašajā bērnistabā, spēlējās viņu vienīgais dēls, Sergejs. Un šeit pat tagad valdīja apdullinošs, skanošs klusums. Indulis aizgāja pirms divdesmit gadiem. Sergejs avārijā pirms desmit gadiem — autovadītājs pretējā joslā.
Anna Pētersone palika viena. Savos septiņdesmit astoņos gados viņa vēl bija stipra, stalta sieviete ar taisnu muguru, kādu mūsdienās reti sastapt. Viņa nekad neizgāja no mājas bez viegla grima un pērļu virtenes. Bet viņas iekšienē, aiz šīs pašcieņas fasādes, mita melnas, sūrošas skumjas. Vienīgais pavediens, kas viņu saistīja ar dzīvo pasauli, bija mazdēls Mārtiņš. Viņam bija apritējuši divdesmit seši gadi. Garš, skaists tajā mūsdienīgajā, glancētajā skaistumā, kas Annai Pētersonei šķita nedaudz mākslīgs.
— Omīt, es atbraucu. Ver vaļā, zvans atkal gļuko. — viņa balss klausulē vienmēr skanēja ar nepacietības notīm.
Anna Pētersone, šļūcot velteņa čībās, steidzās pie durvīm. Katrs viņa apmeklējums viņai bija notikums. Viņa gatavojās: ņēma no bufetes dārgo vāzīti ar konfektēm “Lācītis ķepainītis”, kuras viņam garšoja bērnībā, vārīja tējkannu. Bet Mārtiņš reti uzkavējās ilgāk par divdesmit minūtēm.
Aizkaitināts
Tajā drēgnajā novembra otrdienā Mārtiņš bija īpaši aizkaitināts. Ārā smidzināja lietus, pārvēršot pilsētas putekļus dubļainā putrā. Viņš ielidoja priekšnamā, pat nenoslaukot kājas. Uz dārgā parketa, ko Anna Pētersone vēl kopā ar vīru bija pulējusi ar mastiku, palika trekni, melni nospiedumi no viņa modernajām sporta kurpēm.
Kāpēc agrāk etiķi pildīja trīsstūrveida pudelēs – izrādās ne bez iemesla
— Omīt, saraksts gatavs? Es kavēju, man ir tikšanās ar investoriem, — viņš noteica, skatoties telefonā. Nekādu “investoru” Mārtiņam nebija. Viņš skaitījās “projektu vadītājs” kādā aizdomīgā kantorī, bet lielāko daļu laika pavadīja kafejnīcās vai spēlējot konsoli.
Anna satraukti meklēja brilles uz tualetes galdiņa. — Jā, Mārtiņ, tūlīt. Re, es uzrakstīju. Piens, maize, biezpiens… Tikai, lūdzu, nopērc tirgū, pie tās sievietes zilajā priekšautā, kā es lūdzu. Veikala biezpienu es nevaru ēst.
Viņa pasniedza viņam piecdesmit eiro banknoti. Tā bija ievērojama viņas pensijas daļa. — Atlikumu, kā parasti, benzīnam? — Mārtiņš izrāva naudu, pat nepaskatoties viņai acīs. Tas nebija jautājums, bet apgalvojums.
Anna Pētersone vāji pamāja. “Benzīnam” viņam aizgāja dīvaini daudz — reizēm divdesmit, reizēm trīsdesmit eiro. Viņa zināja, ka viņš viņu māna. Viņa redzēja čekus, kurus viņš reizēm aizmirsa izmest no maisiņa: lētākais piens, biezpiena izstrādājums īsta biezpiena vietā, maize, kas drupa jau otrajā dienā. Starpību viņš ielika kabatā. Šo “nodokli” viņa maksāja klusējot, baidoties, ka, ja pateiks kaut vārdu, viņš pārstās braukt vispār. Un tad viņa paliks pavisam viena šajās milzīgajās istabās.
— Mārtiņ, vai tu nevarētu apskatīties krānu vannas istabā? Pil visu nakti, neļauj gulēt, — viņa bikli palūdza.
— Om, nu tu dod. Vai tad es tev esmu santehniķis? Izsauc no namu pārvaldes. Viss, es skrienu.
Nocirta smagās ozolkoka durvis. No vibrācijas no plaukta priekšnamā nokrita un saplīsa maza porcelāna balerīnas statuja — vīra dāvana sudrabkāzās. Anna ieaijājās, nolaidās uz ceļiem un trīcošām rokām sāka lasīt lauskas. Mārtiņš izgāja no kāpņu telpas, ieelpoja mitro gaisu un nospļāvās. — Kā tas ir pieriebies, — viņš nomurmināja.
Raksta draugs
Viņš iesēdās savā lietotajā “Toyota”, kuru bija nopircis, pārdodot vecmāmiņas vasarnīcu (“Omīt, nu kam tev tas dārzs, tu taču nebrauc, bet man mašīnu vajag darbam”). Telefons nopīkstēja. Rakstīja draugs, Armands: “Mārtiņ, nu kas tur ir? Mēs rezervējām galdiņu bārā uz astoņiem. Tu esi ar piķi?”
Mārtiņš pasmīnēja. Naudu viņš šodien bija “pacēlis” normāli. Nopirks viņai nocenotus produktus lētajā veikalā ap stūri par kādiem sešiem eiro, pārējo — kabatā. Viņš nospieda mikrofona ikonu ziņapmaiņas lietotnē. Viņam bija slinkums rakstīt, un arī emocijas prasījās uz āru.
— Nu braucu es, braucu, — viņš iesāka, vaļīgi atspiedies sēdeklī. — Tūlīt tikai iepirkšos “bomžu bodē” vecajai. Klausies, Armand, viņa tiešām ir mūžīga. Es jau esmu nodzinies tēlot mīlošo mazdēliņu. Eju turp kā uz nez ko. Tā vecuma smaka, tās sarunas par dzeju… Man jau šķebina. Kad viņa beidzot atbrīvos to trīsistabnieku? Es interesējos, tur tikai par kvadrātmetriem vien kādus divsimt tūkstošus var dabūt. Centrs, griesti, skats uz upi. Man pietiks diviem fletiem un jaunam vāģim. Bet viņa tik čīkst: “Mārtiņ, salabo krānu…”. Pfē. Karoče, gaidi, piķis ir, šovakar tusējam.
Viņš atlaida pirkstu. Ziņa “Balss ziņa, 48 sek.” aizlidoja. Mārtiņš nometa telefonu uz blakus sēdekļa un iedarbināja motoru. Viņš bija tik pārņemts ar domām par vakaru bārā, ka nepamanīja vienu detaļu. Čatu sarakstā kontakts “Vecmāmiņa” atradās tieši zem kontakta “Armands”. Un pirksts bija notrīcējis. Divi zilie kāsīši iedegās nekavējoties. Viņš bija sajaucis adresātus…
Pielūdzējs Mārtiņš mani uzaicināja uz vecāku māju; viņi sagaidīja šortos un netīros T-kreklos
Anna Pētersone sēdēja virtuvē, ar “Moment” līmi līmējot balerīnai galvu. Rokas trīcēja, līme smērēja pirkstus. Telefons uz galda izdeva melodisku skaņu. “Mārtiņš,” — viņa cerīgi nodomāja. — “Droši vien aizmirsa pajautāt, kuras tieši.” Viņa uzlika brilles, paņēma viedtālruni. Ziņa bija balss formātā. Viņa nospieda “Play”.
Mazdēla balss, skaļruņa pastiprināta, iebrāzās virtuves klusumā kā pātagas cirtiens. Skaidra, ciniska, bez izskaistinājumiem. “…Viņa tiešām ir mūžīga… Nodzinies tēlot… Vecuma smaka… Kad viņa beidzot atbrīvos trīsistabnieku?..” Anna neizmeta telefonu. Viņa vienkārši sastinga, pārvēršoties sālsstabā. Mazdēla vārdi skanēja viņas galvā atkal un atkal, atbalsojoties no augstajiem griestiem. “Vecuma smaka…” Viņa vienmēr bija lepojusies ar savu tīrīgumu. Viņa smaržoja pēc lavandas un vecajām “Dzintara” smaržām. “Tēlot mīlošo mazdēliņu…”
Meli
Tātad tas viss bija meli. Katrs smaids, katrs apmeklējums, katrs skūpsts uz vaiga pēdējo desmit gadu laikā. Tas viss bija viena aktiera teātris, bet biļete uz šo teātri bija viņas īpašums. Viņas iekšienē kaut kas pārtrūka. It kā būtu pārplīsusi stīga, uz kuras turējās visa viņas vecuma konstrukcija. Tās nebija fiziskas sajūtas. Tā aiziet mīlestība.
Viņa lēnām piecēlās. Pieiet pie loga. Ārā bija pelēks un drūms, tāpat kā viņas dvēselē. Bet kaut kur tur, dziļumā, cēlās auksts apņēmības vilnis. — Nu ko, Mārtiņ, — viņa skaļi pateica, vēršoties pie tukšuma. — Trīsistabnieku, saki? Atbrīvot, saki? Viņa devās uz vīra kabinetu. Izņēma no seifa mapi ar dzīvokļa dokumentiem. Noglauda raupjo papīru. — Piedod, Induli, — viņa pačukstēja vīra portretam. — Mēs izaudzinājām viņu tādu. Bet es to izlabošu.
Mārtiņš atgriezās pēc stundas. Atveda maisiņu ar produktiem, nometa to uz galda. — Visu nopirku, om. Tur cenas uzkāpušas, vāks. Čeka nav, kase salūza. Es skrienu. Anna sēdēja atpūtas krēslā ar muguru pret viņu. Viņa pat nepagriezās. — Ej, Mārtiņ. Ej, — viņa klusi noteica. — Tu ko, apvainojies? Nu, piedod par balerīnu. Nopirkšu jaunu. — Ej.
Kā es pārmācīju savu bezkaunīgo kolēģi Māri, kurš vienmēr “nejauši” aizmirsa maku mājās
VIDEO:
Viņš aizgāja, paraustot plecus. “Dīvaina viņa šodien. Pieņemas spēkā,” — viņš nodomāja un pēc minūtes par viņu aizmirsa. Nākamajā rītā Anna izsauca taksometru. Ne “ekonomu”, ar kuru viņu vienmēr sūtīja mazdēls, bet “komfortu plus”. Viņa uzvilka savu labāko melno mēteli, filca cepurīti ar plīvuru un paņēma spieķi ar sudraba uzgali.
Kantorī smaržoja pēc papīra un kafijas. Rinda nebija liela, bet virzījās lēni. Blakus Annai uz ādas dīvāna sēdēja meitene. Pavisam jauna, nabadzīgi ģērbusies: veca vējjaka, nobružāti džinsi, lēti zābaki. Viņa klusi šņukstēja, slaukot acis piedurknē.
Anna, kura visu mūžu bija strādājusi ar bērniem, nevarēja paiet garām svešām problēmām.
— Kas tev noticis, bērniņ? — viņa maigi pajautāja. Meitene nodrebēja un pacēla acis. Tās bija milzīgas, pelēkas, pilnas izmisuma.
— Piedodiet… Es negribēju traucēt. Vienkārši… vienkārši viss uzgāzās virsū.
— Izstāsti. Dažreiz svešam cilvēkam izstāstīt ir vieglāk.
Un viņa izstāstīja. Viņu sauca Laura. Viņa bija atbraukusi no tāla lauku ciema, iestājusies pedagoģijas fakultātē, sapņoja kļūt par skolotāju. Tēva nav, mamma švaka, naudas nebija nemaz. Viņa strādāja nakts maiņās, dienā mācījās. Bet šodien īrētās istabas saimniece izlika viņu uz ielas par to, ka Laura nokavēja samaksu par divām dienām.
— Man nav kur iet, — Laura čukstēja. — Uz staciju, laikam, iešu nakšņot. Bet rīt eksāmens…
“Esmu kļuvusi kā mana vīramāte”: pieķēru sevi sacenšoties ar sievieti par pēdējo zirnīšu bundžu
Anna Pētersone klausījās viņā un saskatīja šajā meitenē to, ko nekad nebija redzējusi Mārtiņā. Dvēseli. Sirsnību. Un to pašu pašaizliedzību, kas cilvēku padara par ārstu.
— Uz staciju nevajag, — stingri teica Anna Pētersone. — Man ir dīvāns. Un man… man ir vajadzīga palīdzība. Ne materiāla.
— Par ko jūs runājat? — Laura apmulsusi pamirkšķināja acis.
— Esmu jau gados, Laura. Man naktīs ir bail. Man ir grūti aiziet uz veikalu. Man vajag kādu, kurš vienkārši būtu blakus. Es nepiedāvāju darbu. Es piedāvāju… padzīvot pie manis. Kamēr nostāsies uz kājām.
— Es nevaru. Tas ir neērti. Jūs mani vispār nepazīstat.
— Es cilvēkus redzu cauri, bērniņ. Trīsdesmit gadu pedagoģiskais stāžs. Ņem mantas. Mēs braucam mājās.
Pazuda uz ilgu laiku
Mārtiņš nerādījās mēnesi. Viņš bija aizņemts ar “svarīgām lietām” — tusēja ar draugiem, tērēja mātes naudu un gaidīja, kad viņa piezvanīs un lūgsies atvest maizi. Bet viņa nezvanīja. Savukārt dzīvoklī krastmalā dzīve mainījās. Līdz ar Lauras parādīšanos no stūriem pazuda ēnas. Mājā sāka smaržot pēc svaigiem cepumiem — izrādījās, ka Laura virtuozi prata izcept pīrāgus no nekā. Logi, kas gadiem bija blāvi, iemirdzējās tīrībā. Bet galvenais — mainījās atmosfēra.
Vakaros viņas sēdēja virtuvē. Laura zubrīja latviešu valodu, bet Anna Pētersone viņu pārbaudīja, atceroties savu ģimnāzijas jaunību. Laura rūpējās par viņu nevis kā par darba devēju, bet kā par tuvinieci. Viņa uzklausīja viņas bezgalīgos stāstus par skolēniem, par braucieniem uz Krimu septiņdesmitajos, par pirmo mīlestību.
Kādu nakti Annai Pētersonei sākās problēmas. Laura bija blakus vienā mirklī. Nekādas panikas. Skaidras kustības, pārliecināta balss. — Anna Pētersone, elpojiet.Turiet manu roku. Es nelaidīšu vaļā.
Un Anna Pētersone saprata: lūk, tā ir ģimene. Ne pēc asinīm, bet pēc gara. Mārtiņš pieteicās tikai tad, kad nauda beidzās pilnībā. Māte, Gunta, viņam piezvanīja:
— Mārtiņ, vecmāmiņai ir grūti. Aizbrauc, parādies. Vajag, lai viņa redz, ka esam blakus. Mazums, ja nu testaments nav uzrakstīts…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
