Mārtiņš brauca nelabprāt. Pa ceļam nopirka trīs neļķes un iegāja ar pasaules sēru izteiksmi sejā. Anna Pētersone gulēja. Blakus viņai uz krēsla Laura, atbalstījusi galvu pret gultas malu.
— Kas tā vēl tāda? — skaļi pajautāja Mārtiņš. Laura nodrebēja un pamodās.
— Klusāk, lūdzu, viņa guļ, — viņa pačukstēja.
— Kas tu tāda esi? Tinies no šejienes, man ar viņu jāparunā.
Anna Pētersone atvēra acis
Viņas skatiens bija skaidrs un auksts kā rudens debesis. — Nedrīksti viņu dzīt prom, — viņa klusi noteica. Balss bija vāja, bet tajā skanēja tērauds.
— Om, nu es taču vienkārši… Es atnācu. Tavs mīļais mazdēls. — Mārtiņš mēģināja paņemt viņas roku, bet viņa to atrāva.
— Mārtiņ… Es visu dzirdēju. Toreiz. Telefonā.
— Ko? — Mārtiņš sastinga, jūtot, kā aukstums pārskrien pār muguru.
— Par smaku. Par trīsistabnieku. Par to, kā tu gaidi to dienu.
Iestājās klusums. — Om, ko tu… Tā ir kļūda… Tas nebija tev… Tas bija joks…
— Atstāj atslēgas. Un vairs nenāc.
— Ak tā? — maska no Mārtiņa sejas nokrita vienā mirklī. Viņa seja sagriezās niknumā. — Tad ej tu galīgi. Tas tik un tā būs mans.
Viņš nosvieda atslēgas uz grīdas un izskrēja. — Laurucīt… — viņa pačukstēja. — Piedod viņam. Viņš ir nelaimīgs cilvēks. Viņam nav dvēseles.
— Neuztraucieties, Anna, es esmu šeit, — Laura glaudīja viņas roku.
Anna Pētersone aizgāja pēc trim dienām, miegā, ar smaidu uz lūpām. Atvadas organizēja Gunta. Dārgs orķestris, mielasts restorānā. Viņai patika pūst pīlītes. Mārtiņš stāvēja ar akmens seju, pieņemot līdzjūtības un paslepus telefonā pārbaudot biržas kotācijas. Laura stāvēja maliņā, melnā lakatā, daži viesi uz viņu skatījās ar neizpratni: “Kas tā tāda? Ārlaulības meita?”
Pēc pusgada visa ģimene sapulcējās pie notāra. Mārtiņš jau bija pasūtījis dizaina projektu. Viņš plānoja nojaukt visas starpsienas, izveidot loftu, pārdot antīkās mēbeles un nopirkt jaunu sporta “Mercedes”. Gunta sēdēja blakus, prātā rēķinot, cik varētu iegūt par vasarnīcu un garāžu. Notārs, sirmgalvis ar vērīgu skatienu, uzaicināja visus kabinetā. Tur jau sēdēja Laura. Viņa bija atnākusi tikai tāpēc, ka viņš uzstāja.
— Ko tā skrandaine te dara? — nošņāca Gunta. — Lūdzu sēsties. Sāksim pasludināšanu. Viņš atvēra dokumentu ar ģerboņa zīmogu.
— Es, Anna Pētersone… būdama pie skaidra saprāta… novēlu:
Dzīvokli, kas atrodas adresē… ar visu īpašumu un antikvariātu… Naudas noguldījumus bankās… Vasarnīcu un zemes gabalu… Mārtiņš paliecās uz priekšu, jau jūtot atslēgu smagumu kabatā. — …novēlu Laurai Bērziņai. Klusums bija tik biezs, ka šķita — to var griezt.
— KO? — Guntas teiktais saplēsa klusuma stiklu. — Kādai vēl Bērziņai? Šitai? Viņa pielēca kājās, rādot uz Lauru. Laura sēdēja bāla, piespiedusi rokas pie mutes. Viņa neko nezināja.
— Tā ir kļūda. — iesaucās Mārtiņš, pielēkdams kājās. — Viņa viltojusi dokumentus. Es panākšu viņas atzīšanos.
Notārs mierīgi nogaidīja vētru. — Anna Pētersone paredzēja jūsu reakciju. Tāpēc ir pievienota izziņa no trim neatkarīgiem ekspertiem, parakstīšanas procedūras videoieraksts un pašrocīgi rakstīta vēstule. Viņš izņēma no seifa biezu aploksni un nodeva to Mārtiņam. — Tas jums. Personīgi.
Mārtiņš saplēsa aploksni. Iekšā bija zibatmiņa, papīra lapa un… nauda. Sīknauda un saburzītas banknotes. Viņš atvēra vēstuli. Anna Pētersone bija rakstījusi savā skaidrajā skolotājas rokrakstā:
“Mārtiņ. Es zinu, ka tu tagad pukojies. Tu vienmēr pukojies, kad nesaņem to, kas, tavuprāt, tev pienākas pēc dzimšanas tiesībām. Bet tiesības ir jānopelna. Es atstāju dzīvokli Laurai, jo viņa man kļuva par meitu, kādas man nebija. Viņa sildīja man tēju nevis dzīvokļa dēļ, bet tāpēc, ka man sala.
Viņa sēdēja pie manas gultas, nevis gaidot, bet lūdzoties. Bet tev es atstāju pašu vērtīgāko — mācību. Zibatmiņā ir tava ziņojuma ieraksts. Tā paša. Klausies to katru reizi, kad vainosi likteni netaisnībā. Tu pats sev atņēmi visu ar vienu pogas spiedienu. Bet nauda aploksnē ir tieši četrdesmit astoņi eiro un piecdesmit centi. Es vedu uzskaiti, Mārtiņ. Tā ir summa, kuru tu no manis paņēmi pēdējā mēneša laikā, pērkot produktus. Es atdodu tev tavu nopelnīto. Nekā sev neliedz.”
Mārtiņš stāvēja, sarkans. Monētas izkrita no aploksnes un ar šķindoņu aizripoja pa grīdu, griežoties un atsitoties pret klātesošo apaviem. Dziņ. Dziņ. Dziņ. Lētas uzvaras skaņa.
— Ejam prom. — uzsauca Gunta, sagrābjot dēlu aiz piedurknes. — Mēs nolīgsim labākos specialistus. Mēs to tā neatstāsim.
Viņi izlidoja no kabineta. Vīrietis nopūtās un paskatījās uz Lauru. — Laura, apsveicu. Tagad jūs esat nekustamā īpašuma īpašniece centrā. Jums jāparakstās šeit. Laura knapi valdīja emocijas. Ne no laimes par īpašuma iegūšanu. Bet no tā, ka Anna Pētersone pat no turienes, no debesīm, viņu bija pasargājusi.
Pagāja gads. Procesus Mārtiņš zaudēja. Videoieraksts un izziņas bija neapgāžami pierādījumi. Nauda bija iztērēta, draugi novērsās, kad saprata, ka tusiņu vairs nebūs. Viņš pārdeva mašīnu, lai atdotu parādus, un tagad brauca ar metro, skatoties uz sirmgalvjiem. Katrā no viņiem viņš saskatīja viņu.
Bet dzīvoklī krastmalā atkal dega gaisma. Laura pabeidza augstskolu ar sarkano diplomu. Viņa nepārdeva dzīvokli. Viņa veica remontu — saudzīgu, saglabājot laikmeta garu, griestu veidojumus un ozolkoka paneļus. Tikai tagad bērnistabā atkal dzirdami smiekli — Laura apprecējās ar labu puisi un viņiem aug meitiņa, Anetiņa.
Dažreiz, ejot garām Annas Pētersones portretam kabinetā, Laura apstājas un klusi pasaka: — Paldies, vecmāmiņ. Un viņai šķiet, ka stingrā sieviete portretā tikko manāmi pasmaida ar lūpu kaktiņiem. Taisnīgums ir uzvarējis. Māja ir atguvusi dvēseli, bet mīlestība izrādījās stiprāka par radu saitēm.
