Drīz sākās izmeklēšana. Noskaidrojās, ka zēna māte Anna strādāja par grāmatvedi lielā uzņēmumā.
Nedēļu pirms «notikuma» viņas darbavietā nebija. Sākumā darba devējs norādīja, ka viņa bija nogurusi, bet vēlāk informēja, ka viņas vairs nav. Dokumentu parakstīja uzņēmuma mesmāsa.
Ceremonijā zārks bija aizvērts, un netika rīkota nekāda papildu pārbaude. Tomēr likumsargi pieprasīja veikt izpēti, un izrādījās, ka zārks ir tukšs.
Izmeklēšana kļuva valsts līmeņa, un sāka izpausties jaunas nianses: Anna, kas bija zēna māte, ieņēma ne tikai grāmatvedes amatu.
Viņa bija sagatavojusi plašu materiālu krājumu par uzņēmuma vadību — dokumentus, audioierakstus, pārskaitījumus un shēmas. Plānoja nodot tos prokuratūrai, taču kāds no kolēģiem to uzzināja.
Un tieši šeit notika pavērsiens, par ko pat pats zēns nezināja.
Anna negadījumā neiekļuva. Viņas «aiziešana» tika iestudēta… pēc likumsargu lēmuma.
Tajā brīdī, kad viņa iesniedza pierādījumus iecirknī, viņiem jau bija pieejami dati par citiem uzņēmuma jautājumiem.
Tāpēc tika pieņemts steidzams lēmums iekļaut Annu liecinieku aizsardzības programmā.
Anna pazuda no darba un oficiāli viņu uzskatīja par nezināmā apstākļos aizgājušu, taču patiesībā viss bija citādāk.
Dokumenti nonāca tiesā, bet zēnam neko neteica, lai netraucētu izmeklēšanu. Viņš bija pārliecināts, ka mamma nav aizgājusi uz visiem laikiem.
Un viņa sajūtas izrādījās pareizas.
Trīs mēnešus pēc notikumiem, kad viss atrisinājās, Anna atgriezās mājās un satikās ar dēlu — viss beidzās laimīgi.
