Mednieks no Valmieras dalās interesantā stāstā kā apmaldoties mēnesi izdzīvoja mežā

1988.gada sezona Valdim sākās kā vēl nekad veiksmīgi: sals nebija pārāk skarbs, būda bija vesela, viss bija kārtībā. Likās, ka viss rit labāk, kā varētu vēlēties, bet meža klusums izrādījās mānīgs

Notika briesmīgais: viens neapdomīgs kustības mirklis noveda pie neveiksmes – un tas notika simtiem kilometru no jebkādas palīdzības. “Veiksmīgs sezonas sākums”, nodomāja Valdis.

Valdim bieži neveicās: tad nu mašīna salūzt, ar kuru viņš nokļūst līdz pilsētai, tad lācis izposta būdu. Tomēr 1988. gada sezona sākās ļoti veiksmīgi: laiks bija labs, visas būves saglabājušās neskartas. Līdz ar pirmo sniegu izdevās dabūt briežu māti un sagādāt gaļu pusei sezonas. Viss ritēja kā pa sviestu – un tieši tas lika satraukties.

Toreiz peļu gandrīz nebija, tāpēc caunas nemitīgi krita slazdos. Taču drīz sāksies dzīvnieku migrācija, un tādēļ vīrs nolēma noķert tik daudz caunu, cik vien iespējams. Kādu dienu, izlicis kārtējos slazdus, viņš atgriezās savām rokām celtajā ziemas būdā un pēkšņi ieraudzīja mežirbi.

Sekoja putnam, sāka rāpties pāri kritušam kokam – un acumirklī nogāzās sniega kupenā. Kāja, iesprūdusi starp stumbriem, atskanēja ar krakšķi. Rezultāts nelika ilgi gaidīt. Viņam nebija lielākas nelaimes, kā to izdarīt mežā, turklāt sezonas vidū. Tuvākā apdzīvotā vieta – gandrīz 100 kilometru attālumā, līdz kaimiņam ar rāciju – 80 kilometri. Par laimi, “ziemotava” bija netālu – tikai 3 kilometru attālumā. Bet tos vēl vajadzēja noiet…

Ārā valdīja kārtīgs sals – ap 20 grādiem. Uz tās uzkāpt nebija iespējams. No lapegļu kātiem un virvēm kaut kā izdevās izgatavot primitīvu atbalstu. Galvenais – tikt līdz ceļam un nostāties uz slēpēm. Līdz tam bija vien 50 metri – nieks. Bet tos Valdis pieveica pusstundā.

« Soli speru – stāvu. Soli speru – stāvu. Kaut kā aizvilkos līdz slēpēm un nastu maisam. Atradu divas sausas lapegles, paliku padusēs kā atbalstu – un ar maziem solīšiem devos uz priekšu. Nevis gāju, bet gandrīz rāpoju. Līdz būdai tiku tikai jau tumsā,» viņš atcerējās.
Par laimi, Valdis iepriekš bija atstājis pārtiku un malku ar skaliem iekšā. Iekurinājis krāsni, viņš beidzot sasildījās. Vajadzēja domāt, ko darīt tālāk.

Lasi vēl: Kāpēc noteikti nedrīkst iznest miskasti naktī – to jau zinām no vecmāmiņu laikiem, bet atbilde atnāca tikai tagad

«Palīdzība» no pieejamajiem līdzekļiem

No vienas slēpes un nopulētām lapegļu kārtīm vīrs izgatavoja sev sarežģītāku atbalsta mehānismu. Palikt ziemā taigā bez slēpes tika uzskatīts par galīgu neprātu, taču šeit nebija izvēles – vispirms bija jāpestī kāja.

Sākās mēģinājumi par katru dienu mierā. Lai kāja ātrāk atgūtos, to nedrīkstēja kustināt, tātad katrs lieks solis bija no svara. Valdis taupīja krājumus, kurināja krāsni tikai divreiz dienā, gulēja drēbēs. Kad bija grūti, aizmiga, nogulējis pusi dienas. Nākamajā vakarā atkārtoja to pašu – tikai tad beidzot sajutās labi.

Sākās gatavošanās ilgajai ziemai: Valdis ievilka būdā malku, uzasināja cirvi un zāģi, izvēlējās tuvākos sausos kokus un iemīdīja takas līdz tiem. Galvenā bāze atradās 25 kilometru attālumā, bet tagad šis ceļš šķita simtkārt garāks. Nācās palikt “ziemotavā”. Līdz Jaunajam gadam bija atlikuši 10 dienas.

Jaungada dāvana

«Tā mani kā apgāza: Jauno gadu svinēšu šeit, pilnīgā vientulībā. Pat ne bāzē, kur ir radio. Bet te – klusumā, pie krāsns, dzerot buljonu. Un vēl nodomāju: tieši uz Jauno gadu man arī sakrautie malkas bluķi beigsies…»
Kaut kādā veidā viņš devās pirmajā izbraukumā ar atbalstu, nozāģēja koku. Netālu no būdas pamanīja caunas pēdas un aiz garlaicības uzlika tur slazdu. Malkas ciršana bija smaga – kāja reaģēja uz katru straujāku kustību. Jo tuvāk svētkiem, jo kļuva vieglāk.

Svētku rītā mežs uzdāvināja pārsteigumu – slazdā pie būdas iekrita cauna. Tas kļuva par signālu rīcībai. «Burtiski trīs dienās es iemīdīju ap kilometru taku un uzliku vēl trīs slazdus. Un – iedomājieties – pēc trim dienām noķēru vēl divas caunas!»

Lasi vēl: Pārtikas mikrobiologs skaidro cepamās sodas interesanto ietekmi, kad to pievieno vārot kartupeļus

Neticēja stāstam

Pēc divām nedēļām Valdis nolēma noņemt atbalsta mehānismu. Bija labi, taču staigāt vēl joprojām nevarēja. Uz slēpēm viņš vēl kāpt baidījās. Bet, kamēr sēdēja ziemotavā, bija izgatavojis sev jaunas slēpes veco vietā. Pamazām turpināja likt slazdus netālu no apmetnes – tik veiksmīgi, ka spēja savākt pusotra gada plānu kažokādās.

Janvāra beigās, ar grūtībām, viņš tomēr nokļuva līdz bāzei, kur viņu jau gaidīja draugs. Dzirdot par notikumu, Andris iesmējās. Viņš bija pārliecināts par 100%, ja ne vairāk, ka neviens nevar izpildīt plānu, ja sezonas vidū gūts ko tādu un nosēž būdā. Pat kājas pataustīšana viņu nepārliecināja.

Nedaudz izbrīnīts, Valdis saderēja ar viņu un, lai pierādītu savu taisnību, jau ciematā devās uz kājas “fotogrāfiju”. Rezultāts lika brīnīties visiem  – Andris zaudēja derības un cienāja tā, ka vēl nedēļu vīri svinēja, ceļot tostus par kolēģa veselību.