Svešā pasaule manas meitas acīm. Māte Valija lēnām noliek tējas tasi un skatās pa logu uz piesnigušo pagalmu tepat Latvijā. Viņas balsī skan gan lepnums, gan neliela smeldze, jo vienīgā meita Jana nu jau trīs gadus par savām mājām sauc Seulu
“Ziniet, kad Jana man paziņoja, ka precēsies ar korejieti, es naktīm negulēju. Domāju — kā viņa tur iejutīsies? Tā taču ir pavisam cita planēta!” Valija nopūšas. “Bet pagājušajā vasarā, kad viņi abi ar vīru atbrauca ciemos, es ieraudzīju ko tādu, kas man lika pilnībā mainīt domas. Jana stāstīja lietas, kas sākumā šķita kā no zinātniskās fantastikas filmas, bet pēc tam… es sāku saprast to viņu dziļo dzīves gudrību. Viņa man uzrakstīja tādu kā dienasgrāmatu, lai es saprastu, kāda ir viņas jaunā ikdiena. Palasiet paši, ko mana meita tur piedzīvo.”
Janas stāsts: dzīve starp debesskrāpjiem un tradīcijām
Ziniet, kas mani visvairāk pārsteidza, kad es pirmo reizi pārcēlos uz Dienvidkoreju? Tie nebija Seulas mirdzošie debesskrāpji vai neticamie tehnoloģiju brīnumi, pie kuriem pierod ātri. Mani ieintriģēja kāds pavisam vienkāršs vakars kafejnīcā. Es iepazinos ar kādu 30 gadus vecu puisi, vārdā Čonho. Viņš, būdams veiksmīgs IT speciālists ar labu algu, pilnīgi mierīgi un bez kripatas mulsuma stāstīja, ka joprojām dzīvo kopā ar vecākiem. Viņš to uzskatīja par absolūti loģisku un pareizu izvēli.
Vēl vairāk — viņš ar smaidu piebilda, ka mamma viņu katru rītu modina, lai viņš nenokavētu darbu, un rūpīgi sagatavo “dosirak” — pusdienu kārbiņu ar mājās gatavotu ēdienu. Mūsu mentalitātei tas šķiet kaut kas neiedomājams. Pie mums Latvijā 30 gadus vecs vīrietis, kurš mīt pie mammas sāniem, ātri vien kļūtu par izsmiekla objektu vai “mātes dēliņa” etiķetes nēsātāju. Bet šeit, Korejā, tā ir daļa no kultūras koda, kuru nav iespējams izprast, ja neiegremdējas viņu skarbajā un reizē tik sargājošajā realitātē. Pēc vairākiem šeit pavadītiem gadiem esmu sakrājusi veselu “kultūršoku” kolekciju.
1. Mākslīgais skaistums — investīcija, nevis kaprīze
Iedomājieties ainu: meitenei paliek 18 gadi, un tā vietā, lai dāvinātu ceļojumu vai pirmo auto, vecāki viņai pasniedz dāvanu karti pie speciālista, lai iegūtu “eiropeiskāku” izskatu. Korejā tas ir viens no pieprasītākajiem dāvanu veidiem.
Gangnamas rajonā šādas iestādes ir uz katra stūra. Skatlogos redzamas fotogrāfijas “pirms un pēc” tikpat dabiski, kā pie mums reklamē jaunas kurpes vai zobu pastu. Jaunas meitenes šos attēlus pēta ar tādu pašu nopietnību, ar kādu mēs izvēlamies jaunāko viedtālruņa modeli. Mana vīra māsa saņēma to kā balvu par skolas beigšanu. Vecāki to neuzskata par iedomību — viņi uzskata to par investīciju. Korejā izskats tieši ietekmē to, vai tevi pieņems prestižā darbā, jo CV obligāti jāpievieno fotogrāfija, un darba devēji neslēpj, ka vērtē arī vizuālo tēlu.
2. Vecuma un hierarhijas dzelžainais tvēriens
Mums Latvijā ir ierasts uzrunāt cilvēkus vārdā, ja vien nav lielas gadu starpības. Korejā pirmais jautājums pēc sasveicināšanās vienmēr ir: “Cik jums ir gadu?”. Tas nav nepieklājīgi — tā ir nepieciešamība. No atbildes ir atkarīgs viss: kādus vārdu galotnes tu lietosi, kā tu klanīsies un kurš pirmais drīkstēs sākt ēst.
Atceros, kā mans vīrs sākumā jutās neērti biznesa tikšanās laikā. Viņa partneris bija tikai divus gadus jaunāks, taču viņš ne mirkli nepārtrauca klanīties un lietoja īpaši godpilnas uzrunas formas. Korejiešu valodā pastāv sarežģīta honorifics sistēma — ja kļūdīsies formā, tu nevis vienkārši izklausīsies dīvaini, bet gan rupji aizvainosi cilvēku.
3. Dzīve pie vecākiem līdz briedumam
Šis punkts mani joprojām fascinē. Seulā nekustamā īpašuma cenas ir prātam neaptveramas. Vienistabas dzīvoklis šeit var maksāt tikpat, cik liela māja Pierīgā. Tāpēc jaunieši rīkojas praktiski. Čonho man teica: “Kāpēc man izmest 800 dolārus mēnesī par šauru būdiņu, ja mājās es varu dzīvot bez maksas? Es ietaupu naudu, lai pēc dažiem gadiem varētu atļauties iemaksu par savu dzīvokli, kad dibināšu ģimeni.” Tā ir dzelžaina ekonomiskā loģika, kas balstās uz savstarpēju ģimenes atbalstu.
4. Darbs līdz spēku izsīkumam
Diemžēl šai medaļai ir arī tumšā puse. Korejieši ir radījuši terminu gwarosa — no pārstrādāšanās. Biroji Seulā paliek tukši tikai ap desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā. Un ne vienmēr tāpēc, ka būtu tik daudz darba. Tas ir kolektīvisma spiediens. Tev nav tiesību aiziet no darba, pirms to nav izdarījis tavs priekšnieks. Pat ja viss ir pabeigts, darbinieki sēž un imitē aizņemtību. Turklāt atteikties no kopīgas pasēdēšanas ar kolēģiem pēc darba stundām ir gandrīz neiespējami — tas tiek uztverts kā neuzticība komandai.
5. Romantika uniformās jeb “Couple Look”
Pastaigājoties pa parkiem, sākumā man likās, ka man rādās dubultā. Pāri, kas tērpušies pilnīgi vienādos t-kreklos, jakās, džinsos un pat kedās! Tā nav nejaušība, bet gan trends, ko sauc par couple look. Tā ir publiska deklarācija: “Mēs esam kopā, mums ir nopietni.” Jo saskaņotāks apģērbs, jo stiprāka saikne sabiedrības acīs. Tirdzniecības centros ir pat īpaši stendi, kur viss tiek pārdots dubultā.
6. Kimči svētums
Korejiešu mīlestība pret kimči (asiem, skābētiem kāpostiem) nav aprakstāma. Tas tiek celts galdā trīsreiz dienā. Bez izņēmumiem. Mana vīramāte lepojas ar to, ka viņas ledusskapī (kas ir milzīgs un paredzēts tieši kimči glabāšanai) ir vismaz seši dažādi šī ēdiena veidi. Viņi nevar iedomāties maltīti bez šīs asās piegaršas. Pat dodoties ceļojumos uz ārzemēm, viņi pērk speciālas vakuuma pakas, lai kimči vienmēr būtu pie rokas.
7. Tehnoloģiskā higiēna
Tualetes Korejā ir kā kosmosa kuģi. Kad pirmo reizi viesnīcā ieraudzīju vadības paneli pie poda, es sākumā nobijos. Tur ir pogas sēdekļa apsildei, ūdens temperatūras regulēšanai un pat iebūvēta mūzika, lai neviens nedzirdētu tavas skaņas. Higiēna šeit ir pacelta rituāla līmenī — sabiedriskajās vietās vienmēr atradīsi visu nepieciešamo, sākot no zobu sukām līdz elpas atsvaidzinātājiem.
Taču pats interesantākais no meitas stāstītā bija 8.punkts.
To uzzināsi lasot otru lapu
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
