8. Vecuma rēķināšana: piedzimt jau gadniekam
Šis ir vislielākais juceklis. Korejā uzskata, ka bērns piedzimstot jau ir vienu gadu vecs, jo tiek ieskaitīts laiks, ko viņš pavadīja mātes vēderā. Un pats trakākais — katrā Jaunajā gadā visai nācijai reizē tiek pieskaitīts vēl viens gads. Tātad bērns, kurš piedzimis 31. decembrī, 1. janvārī oficiāli skaitās divus gadus vecs, lai gan patiesībā viņam ir tikai divas dienas.
Vissvētīgāko brīdi es piedzīvoju kādās vakariņās pie vīra radiniekiem. Pie galda sēdēja viņa vecmāmiņa un vīra brālis — pieaudzis vīrietis, liela uzņēmuma vadītājs. Un pēkšņi vecmāmiņa ar saviem irbulīšiem paņēma vislabāko gaļas gabaliņu un ielika to dēlam tieši mutē. Pie mums tas izskatītos smieklīgi, bet šeit tas bija tik dabiski un mīļi.
Tajā mirklī es sapratu: šī hierarhija nav tikai par pakļaušanos. Tā ir par bezgalīgām rūpēm. Kamēr vien tev ir vecāki vai vecvecāki, tu nekad nebūsi viens ar savām problēmām. Viņu sistēma, kas mums sākumā šķiet tik dīvaina, patiesībā ir dzelžains drošības tīkls. Viņi nevis ātrāk mēģina “izmest” bērnus no ligzdas, bet gan turas kopā kā viena nedalāma mērvienība. Un, raugoties uz Korejas panākumiem, es pie sevis nodomāju — varbūt viņi zina kaut ko tādu, ko mēs savā lielajā skrējienā pēc neatkarības esam piemirsuši?
Sēžot mūsu Seulas dzīvokļa virtuvē un malkojot mammas sūtīto liepziedu tēju no Latvijas, kamēr vīrs blakus ar baudu kraukšķina savu kimči, es saprotu vienu — pasaule ir kļuvusi maza, bet sirds tajā ir spējīga izplesties neticami plaša. Koreja mani ir iemācījusi nebaidīties no tuvības. Tā man parādīja, ka “es” nav nekas bez “mēs”. Jā, dažreiz es joprojām klusi nobolu acis, kad vīramāte mēģina koriģēt manu matu sakārtojumu, vai kad birojā visi sēž līdz vēlai naktij tikai solidaritātes dēļ. Taču tajā pašā laikā es jūtos neaprakstāmi droši. Es zinu, ka šajā kultūrā neviens netiek pamests novārtā — ne bērns, ne sirmgalvis.
Mēs ar vīru esam vienojušies par savu “zelta vidusceļu”. Mūsu mājās valdīs latviskā neatkarība un mīlestība pret dabu, bet mēs nekad neaizmirsīsim korejiešu cieņu pret saknēm un vecākiem. Varbūt tieši tajā slēpjas laime — spējā paņemt labāko no abām pasaulēm. Koreja nav tikai zeme ar asu ēdienu un dīvainiem noteikumiem. Tā ir atgādinājums, ka mūsdienu steidzīgajā, vientuļajā pasaulē ģimene joprojām ir tas enkurs, kas neļauj tev aizpeldēt nezināmos dziļumos.
Un, lai gan es vienmēr sirdī palikšu meitene no Latvijas, esmu iemācījusies saskatīt skaistumu tajā, ka mans vīrs pat 35 gados joprojām ir savas mātes dēls. Jo tas nozīmē, ka viņš prot mīlēt uzticīgi, pacietīgi un uz visu mūžu. Galu galā, nav svarīgi, vai mēs ēdam rudzu maizi vai rīsus — galvenais ir tas, kurš sēž tev blakus pie galda.
