Svētdienas rītā viņi abi iznāca virtuvē vēlāk nekā parasti. Es jau sēdēju pie galda un gaidīju viņus.
— Labrīt, — es teicu mierīgā tonī. — Sēdieties. Mums ir nopietni jāparunā.
Evita uzreiz saspringa. Kārlis apsēdās uz ķebļa malas un pētīja savas rokas.
— Jūs šeit esat trīs dienas. Es jūs ielaidu, jo tu esi mana meita. Bet šī ir mana personīgā telpa. Noteikums ir tikai viens: no šī brīža jūs katru dienu maksāsiet par dzīvošanu. Tieši tāpat kā viesnīcā.
Iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai to, kā aiz loga no jumta pil sniegs.
— Kā tas ir – jāmaksā? — Evita jautāja, viņas balss bija pilna neizpratnes.
— Pavisam vienkārši. Istabas īre, komunālie maksājumi un pārtika, ko jūs patērējat. Kopā tie būs trīsdesmit eiro dienā par abiem. Skaidrā naudā katru vakaru.
— Mammu, tu joko? Tu tiešām no savas meitas ņemsi naudu?
— Jā, Evita. Ja tu būtu svešs cilvēks, tu vispār nebūtu tikusi tālāk par priekšnamu bez iepriekšēja pieteikuma.
Cieņa pret mātes mieru
Kārlis joprojām klusēja, bet es redzēju, ka viņš jūtas neērti. Viņš uzvedās tā, it kā dzīvoklis pats sevi tīrītu.
— Kārli, — es vērsos tieši pie viņa. — Ko jūs par to domājat?
Viņš nedaudz samulsa: — Nu… šis ir jūsu īpašums. Jums ir taisnība.
Es turpināju: — Es neesmu jūsu apkalpojošais personāls. Ja gribat te palikt un neko nedarīt – maksājiet. Ja gribat bezmaksas dzīvošanu – tad ir jābūt līdzvērtīgam ieguldījumam darbā un cieņā.
Nākamajā dienā viņi izvācās. Kārlis pēkšņi atrada variantu pie sava kolēģa. Kad viņi stāvēja durvīs, Kārlis pirmo reizi pateica kaut ko godīgu:
— Inese, piedodiet par to visu… nekārtību. Es laikam nebiju padomājis, kā tas izskatās no jūsu puses.
Mācība, ko vērts atcerēties
Tagad, pēc mēneša, viņi ir noīrējuši savu dzīvokli turpat Jelgavā. Kad es aizbraucu ciemos, virtuve bija spoguļtīra un zābaki stāvēja glīti uz paliktņa.
— Mammu, viņš tagad pats mazgā visus traukus uzreiz, — Evita man pačukstēja.
— Redz kā.
— Viņš laikam tevi joprojām nedaudz respektē, — viņa nosmējās.
— Viņš beidzot ir sapratis, ka nekas šajā pasaulē nenotiek pats no sevis. Tā ir cieņa, Evita.
Es sapratu, ka tas “viesnīcas rēķins” bija labākais, ko es varēju izdarīt. Bez tā viņi būtu turpinājuši sēdēt man uz kakla un mūsu attiecības sabruktu. Mācība ir vienkārša – vīrietim un meitai ir jāsaprot, ka vecāku mājās viņi nav klienti, bet gan ģimenes locekļi ar saviem pienākumiem.
