Kad meita un znots nāca klajā ar ierosinājumu pārdot manu māju Mārupē, lai par iegūto naudu mēs varētu iegādāties dzīvokli Rīgā, es pēc ilgākām pārdomām nolēmu šim plānam piekrist.
Tomēr man bija viens ļoti būtisks un negrozāms nosacījums — jaunajam īpašumam galvaspilsētā ir jābūt juridiski reģistrētam uz mana vārda, nevis uz bērnu vārdiem. Es viņiem pavisam atklāti un mierīgi izskaidroju savus apsvērumus un personīgo nostāju šajā jautājumā.
Man bija svarīgi uzsvērt, ka šis lēmums nav saistīts ar neuzticēšanos, bet gan ar manu personīgo mieru: “Es vēlos būt pilnīgi pārliecināts, ka vecumdienās man vienmēr būs stabila dzīvesvieta un drošs jumts virs galvas, kas pieder man. Protams, šis dzīvoklis paliks jums mantojumā tajā dienā, kad manis vairs nebūs, taču līdz tam laikam es gribu justies juridiski pasargāts un ne no viena neatkarīgs savās mājās.”
Znota reakcija bija impulsīva — viņš pauda neapmierinātību, pārmeta par uzticēšanos un pieņēmumiem. Es paliku pie sava viedokļa, jo tajā brīdī tas šķita visatbilstošākais risinājums. Tomēr pēc dažām dienām notikumi attīstījās negaidītā virzienā, un tas lika man aizdomāties vēl dziļāk. Pašlaik meklēju veidu, kā saprast situāciju un atrast līdzsvaru turpmākajām izvēlēm.
Stāstu savu dzīvesstāstu zemāk ⬇️
Kad manai meitai bija seši gadi, mana sieva aizgāja mūžībā. Tas bija ļoti grūts laiks mūsu ģimenei. Tajā brīdī es sev apsolīju — darīšu visu iespējamo, lai viņai netrūktu vecāku klātbūtnes un atbalsta.
Kopš tā laika visa mana uzmanība un enerģija tika veltīta meitai. Viņa auga apzinīga, ar labām manierēm un vēlmi palīdzēt mājās. Mācības viņai gāja labi, un viņa centās būt atbildīga.
Pēc tam viņas dzīvē parādījās jaunietis. Viņa iepazīstināja mani ar viņu, un viņš uzreiz atstāja labu iespaidu. Puisis bija pieklājīgs, mierīgs, šķita, ka viņš patiešām rūpējas par viņu.
Kad viņi paziņoja, ka gatavojas apprecēties un vēlas dzīvot kopā ar mani, es biju tikai priecīgs.
Taču pēc kāzām situācija mainījās. Znotam bija tendence kļūt distancētākam, viņš bieži bija tiešs un reizēm arī skaļāks. Es centos to uztvert mierīgi un pacietīgi, jo domāju par meitas labklājību.
Kad viņi ieteica pārdot manu māju Mārupē, lai nopirktu dzīvokli Rīgā, es piekritu, taču uzstādīju nosacījumu – dzīvoklim jābūt reģistrētam manā vārdā.
— Man ir svarīgi justies droši par savu nākotni. Pēc manas aiziešanas dzīvoklis paliks jums, un jūs varēsiet ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Znotam nebija viegli pieņemt manu nostāju, un viņš izteica neapmierinātību par maniem lēmumiem. Es paliku pie sava. Pēc kāda laika meita kopā ar vīru pārcēlās dzīvot uz Rīgu.
Tad es domāju, ka viņa vienkārši ir neapmierināta un laika gaitā viss sakārtosies. Taču pagāja mēneši, un no viņas puses nebija ne zvanu, ne apciemojumu.
Nesen man palika 60 gadi. Es domāju, ka viņa atceras. No rīta es sakārtoju māju, pagatavoju viņas mīļākos ēdienus, uzvilku tīru kreklu un apsēdos gaidīt. Katrs skaņa aiz loga lika man pagriezties.
Diena ritēja, taču meita tā arī neieradās. Es gaidīju līdz vakaram, līdz ārā kļuva tumšs. Tad savācu ēdienu, sakārtoju māju, pārģērbos un iegūlos gultā.
Acīs pamazām iekļuva mitrums. Varbūt es viņu nesapratu pilnībā, tomēr mans nodoms bija labs.
Un jau vairākas dienas es domāju — vai viņas attieksme tiešām ir saistīta ar neapmierinātību pret mani, vai arī viņas dzīve ir mainījusies tik ļoti, ka mans klātbūtne vairs nav aktuāla?
Kā jūs domājat, vai es rīkojos pareizi? Būšu pateicīgs, ja padalīsieties ar savu viedokli komentāros.
