Meita un znots piedāvāja pārdot manu māju Mārupē, lai par iegūto naudu iegādātos dzīvokli galvaspilsētā. Es piekritu, taču izvirzīju vienu nosacījumu — dzīvoklim jābūt noformētam uz mana vārda. Es viņiem izskaidroju savu nostāju:
— Es vēlos būt drošs, ka vecumdienās man būs jumts virs galvas. Dzīvoklis paliks jums, kad manis vairs nebūs, bet līdz tam es vēlos justies droši.
Znota reakcija bija impulsīva — viņš pauda neapmierinātību, pārmeta par uzticēšanos un pieņēmumiem. Es paliku pie sava viedokļa, jo tajā brīdī tas šķita visatbilstošākais risinājums. Tomēr pēc dažām dienām notikumi attīstījās negaidītā virzienā, un tas lika man aizdomāties vēl dziļāk. Pašlaik meklēju veidu, kā saprast situāciju un atrast līdzsvaru turpmākajām izvēlēm.
Stāstu savu dzīvesstāstu zemāk ⬇️
Kad manai meitai bija seši gadi, mana sieva aizgāja mūžībā. Tas bija ļoti grūts laiks mūsu ģimenei. Tajā brīdī es sev apsolīju — darīšu visu iespējamo, lai viņai netrūktu vecāku klātbūtnes un atbalsta.
Kopš tā laika visa mana uzmanība un enerģija tika veltīta meitai. Viņa auga apzinīga, ar labām manierēm un vēlmi palīdzēt mājās. Mācības viņai gāja labi, un viņa centās būt atbildīga.
Pēc tam viņas dzīvē parādījās jaunietis. Viņa iepazīstināja mani ar viņu, un viņš uzreiz atstāja labu iespaidu. Puisis bija pieklājīgs, mierīgs, šķita, ka viņš patiešām rūpējas par viņu.
Kad viņi paziņoja, ka gatavojas apprecēties un vēlas dzīvot kopā ar mani, es biju tikai priecīgs.
Taču pēc kāzām situācija mainījās. Znotam bija tendence kļūt distancētākam, viņš bieži bija tiešs un reizēm arī skaļāks. Es centos to uztvert mierīgi un pacietīgi, jo domāju par meitas labklājību.
Kad viņi ieteica pārdot manu māju Mārupē, lai nopirktu dzīvokli Rīgā, es piekritu, taču uzstādīju nosacījumu – dzīvoklim jābūt reģistrētam manā vārdā.
