— Man ir svarīgi justies droši par savu nākotni. Pēc manas aiziešanas dzīvoklis paliks jums, un jūs varēsiet ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Znotam nebija viegli pieņemt manu nostāju, un viņš izteica neapmierinātību par maniem lēmumiem. Es paliku pie sava. Pēc kāda laika meita kopā ar vīru pārcēlās dzīvot uz Rīgu.
Tad es domāju, ka viņa vienkārši ir neapmierināta un laika gaitā viss sakārtosies. Taču pagāja mēneši, un no viņas puses nebija ne zvanu, ne apciemojumu.
Nesen man palika 60 gadi. Es domāju, ka viņa atceras. No rīta es sakārtoju māju, pagatavoju viņas mīļākos ēdienus, uzvilku tīru kreklu un apsēdos gaidīt. Katrs skaņa aiz loga lika man pagriezties.
Diena ritēja, taču meita tā arī neieradās. Es gaidīju līdz vakaram, līdz ārā kļuva tumšs. Tad savācu ēdienu, sakārtoju māju, pārģērbos un iegūlos gultā.
Acīs pamazām iekļuva mitrums. Varbūt es viņu nesapratu pilnībā, tomēr mans nodoms bija labs.
Un jau vairākas dienas es domāju — vai viņas attieksme tiešām ir saistīta ar neapmierinātību pret mani, vai arī viņas dzīve ir mainījusies tik ļoti, ka mans klātbūtne vairs nav aktuāla?
Kā jūs domājat, vai es rīkojos pareizi? Būšu pateicīgs, ja padalīsieties ar savu viedokli komentāros.
