Daudzi no mums saskaras ar situāciju, kad vecāki noveco un viņu veselības stāvoklis pasliktinās. Tas kļūst īpaši sarežģīti, ja attiecības ģimenē vēsturiski bijušas smagas vai emocionālas.
Kāda sieviete sociālajos tīklos jautā vai valsts var likt viņai rūpēties par savu māti, ja attiecības vienmēr ir bijušas saspīlētas vai pat nevēlamas. Noskaidrosim!
Kad parādās demence, bet tuvinieks atsakās no jebkādas palīdzības, rodas pamatots jautājums par to, kādi ir bērnu pienākumi pret vecākiem no likuma viedokļa. Šajā rakstā apskatīsim, kā rīkoties, ja vecākam nepieciešama aprūpe, un vai valsts var piespiest bērnu par to maksāt.
Pirmais solis: Speciālistu piesaiste un iemesla noteikšana
Ja pamanāt, ka mātei ir nopietni atmiņas vai uzvedības traucējumi, pirmais praktiskais solis ir sazināties ar viņas ģimenes speciālistu. Tas ir nepieciešams, lai speciālisti varētu novērtēt viņas reālo veselības stāvokli un saprastu, cik lielā mērā viņa spēj pati par sevi parūpēties.
Šis novērtējums ir būtisks, jo no tā ir atkarīgs, kāda veida palīdzību valsts vai pašvaldība var piedāvāt. Ja speciālisti un sociālais dienests secinās, ka cilvēkam ir nepieciešama pastāvīga uzraudzība (tā saucamais 3. vai 4. aprūpes līmenis), parādās iespēja pieteikties vietai pansionātā jeb sociālās aprūpes centrā.
Valsts apmaksāta aprūpe smagu traucējumu gadījumā
Latvijā pastāv noteikta kārtība, kas atvieglo finansiālo slogu tuviniekiem, ja kaite ir ļoti smaga. Ja personai tiek diagnosticēti smagi vai pat ļoti smagi rakstura traucējumi, viņa var saņemt valsts finansētu vietu specializētā aprūpes iestādē.
Šādā specifiskā gadījumā bērniem jeb apgādniekiem par šo pakalpojumu nav jāmaksā. Tas nozīmē, ka valsts uzņemas segt izmaksas par uzturēšanos institūcijā, lai nodrošinātu cilvēka drošību un pamata vajadzību apmierināšanu, ja viņa veselības stāvoklis atbilst noteiktajiem kritērijiem.
Pašvaldības pansionāts un bērnu līdzmaksājums
Situācija ir nedaudz citādāka, ja cilvēks nonāk pašvaldības finansētā pansionātā. Likums paredz, ka vispirms par pakalpojumu maksā pats klients no savas pensijas vai uzkrājumiem (parasti pansionāts ietur 85% no pensijas).
Ja ar šo naudu nepietiek, lai segtu pilnu uzturēšanās maksu, starpība ir jāpiemaksā apgādniekam. Apgādnieks likuma izpratnē ir laulātais vai bērni. Tomēr ir vērts zināt, ka katrai pašvaldībai ir tiesības noteikt savus, iedzīvotājiem labvēlīgākus noteikumus. Tāpēc visprecīzāko informāciju par maksāšanas kārtību var uzzināt konkrētajā sociālajā dienestā, kura teritorijā māte ir deklarēta.
Ko par pienākumu rūpēties saka Civillikums?
Daudziem rodas jautājums – vai tiešām bērnam ir obligāti jārūpējas par vecāku, ja attiecības ir bijušas sliktas? Civillikuma 188. pants nosaka, ka bērniem ir pienākums uzturēt savus vecākus. Šis pienākums tiek sadalīts starp visiem bērniem proporcionāli viņu finansiālajām iespējām un mantas stāvoklim.
Arī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums apstiprina, ka apgādniekam ir jāmaksā par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem, ja klients pats to nespēj. Tas nozīmē, ka juridiski šis pienākums pastāv.
Lasi vēl: Klients ļoti dusmīgs par redzēto Latvijas veikalos: “Kurš vispār tādus produktus gribēs pirkt”
Kā rīkoties praktiski?
Tā kā sievietes gadījumā māte dzīvo viena un pašlaik atsakās no palīdzības, labākais risinājums ir vērsties Rīgas Sociālajā dienestā. Pat ja māte nepiekrīt sadarbībai, dienesta darbinieki var sniegt konsultāciju un izskaidrot, kādas ir iespējas rīkoties situācijā, kad cilvēks apdraud pats sevi vai nespēj sevi aprūpēt.
Tā kā jūs dzīvojat atsevišķi, ir svarīgi, lai sociālais dienests ir informēts par situāciju. Tas palīdzēs brīdī, kad pašaprūpes spējas samazināsies tik tālu, ka būs nepieciešama tūlītēja valsts vai pašvaldības iejaukšanās.
